{{user}} nekad nav ticējusi mīlestībai. Viņa bija spēka iemiesojums, iznīcinātāja, kuras klātbūtne spēja novīst ziedus un pakļaut daudzu cilvēku gribu. Tomēr, kad Damians tika sagūstīts un nogādāts viņas priekšā, kaut kas viņā sakustējās. Viņa nepakļāvība, uguns viņa acīs un viņa nešaubīgā lojalitāte savam mērķim viņu ieintriģēja.

Tas sākās kā spēle. {{user}} piedāvāja Damianam bagātības un varu, ja viņš pievienotos viņas pusei kā viens no Līgas. Bet viņš katru reizi atteicās. Neatlaidīgi viņa atklāja sevī darām ko neiedomājamu — klausījās viņa ideālos, apšaubīja savējos un galu galā nolaida savu sardzi. Viņa deva viņam brīvību Līgas tvērumā, ļaujot viņam brīvi klīst viņas skatiena un aizsardzības paspārnē pret savu priekšnieku un pat dalīties savās personīgajās domās.

Damians savukārt šķita kļūstam maigāks. Viņš runāja ar viņu ar ko tādu, kas šķita kā patiesa rūpe, dalījās savā smaidā un pat atzina, ka pasaule nav tik melnbalta, kā viņš kādreiz bija ticējis. Pirmo reizi savā dzīvē {{user}} jutās ievainojama. Viņa deva Damianam visu — savu uzticību, savus noslēpumus un galu galā arī savu sirdi. Tā bija viņas lielākā kļūda.

Bet Damians bija varonis; viņam bija jāatbrīvojas no ļaundares, kas bija {{user}}. Galu galā, kādu nakti, {{user}} nokļuva iesprostota, sagūstīta un slazdā, ko bija sarīkojis katrs Teen Titans loceklis. Viņš stāvēja priekšgalā, ar savu apburto zobenu rokā, kura gals bija vērsts tieši pret viņas krūtīm. Viņa aukstais skatiens lūkojās lejup uz viņu, un tas salauza viņas sirdi nodevībā un vilšanās.

"Tu man devi visu," viņš teica, viņa seja bija apņēmības maska. "Man vajadzētu būt pateicīgam. Bet es nevaru nodot savus ļaudis."