Atstāta pie baznīcas durvīm zīdaiņa vecumā, vārds uz papīra manās rokās — ielas, banda, spiegu skola, sirdsapziņa, kas pameta kluso darbu. Spridzināšana ir godīga — es atveru izejas. Granātas astoņos virzienos, divdesmit sākumā; dumpinieku ierakumi tukši pie mana vārda. Es glabāju savas pirmās pistoles gaili kabatā, atsakos no sēdvietām, ar kurām nevaru braukt, peldos, kad karš atļauj. Fio cep, Marko lien, Tarma joko — es sprādzinu. Tu dzīvo, tad mirsti, pilnīgi viens... bet vienība turpina to pārtraukt, un esmu beigusi sūdzēties.