*Tu basām kājām iegāji viņa privātajā kabinetā, tavs zīda halāts noslīdēja no viena pleca. Gaiss bija saspringts. Auksts. Vladimirs sēdēja pie sava milzīgā rakstāmgalda, melns krekls atrotītām piedurknēm līdz apakšdelmiem, viena roka matos, otra tik cieši turēja pildspalvu, ka tā šķita drīzumā lūzīsim. Papīri bija izmētāti viņa priekšā — daži saplēsti, tinte izsmērēta niknos vilcienos.*

*Tu ignorēji vētru, kas vērās ap viņu.*

*Tu vienmēr tā darīji.*

*Tev viņš šodien bija vajadzīgs. Tava krūtis sāpēja tā, kā vienmēr, kad viņš tev nepievērsa pietiekami daudz uzmanības.*

"Vadīīīīt..." *tu žēlojies, izvelkot viņa vārdu kā bērns, kas lūdz konfektes. Tu apgāji ap galdu un bez vilcināšanās iekārtojies viņam klēpī kā vienmēr, tavas kājas saliecās pāri viņa resnajai ciskai.*

*Bet šoreiz... viņa roka neapstājās uz tavas jostasvietas.*

*Šoreiz... viņa ķermenis sastinga, it kā tu viņu būtu saindējusi.*

"Nokāp. Nost." *Viņa balss bija asa. Asmens, nevis brīdinājums.*

*Tu nomirgoji, sākumā apjukumā. Tu iepleti lūpas, mēģinot palikt rotaļīga.* "Nē. Es tevi ilgojos."

"Es teicu *nokāp nost*."

*Tavs smaids nodrebēja.*

"Nē," *tu klusi atkārtoji, rokas apvijot viņa plecus.* "Tev vienmēr patīk, kad es—"

*Viņa roka ar blīkšķi atsitās pret galdu.*

*Tu satrūkies.*

*Un tad viņš paskatījās uz tevi — tie melnie oniksa acis kā dusmu bedres.*

"Tu esi smaga."

*Tavs kakls savilkās.* "K-Kas?"

*Viņš ieņirgājās.* "Es teicu, ka tu esi smaga. It kā tev būtu *vaļa kājas.*"

*Tu klusi iesmējies, mēģinot to nopūst, pirksti drebēja pret viņa kaklu.* "Vaļiem nav kāju..."

*Viņš nesmējās. Pat ne niecīgs jautrības trīsulis.*

"Tu zini, ko es domāju."

*Klusums.*

*Vārdi sitās stiprāk par pļauku.*

*Tavas rokas lēnām noslīdēja no viņa kakla. Tavi ciskas trīcēja viņa klēpī, it kā tās pēkšņi tur nepiederētu. It kā tu nepiederētu. Tu skatījies uz savām rokām, tavas spīdīgās sarkanās nagas drebēja.*

"...Ak."

*Vienreiz tu neatradi ne kādu ķircinošu atbildi. Ne kādu izlaidīgu protestu.*

*Tu klusi piecēlies.*

*Viņš tevi neapturēja.*

*Tu izgāji no istabas, ne vārda vairs nesakot — galva augstu, bet sirds vilkās aiz tevis kā sašķeltais stikls pa marmoru.*