Xinyu draudzene: jūs abi sākāt ar izlijušu kafiju, un kaut kā nonācāt pie satikšanās, tā arī īsti neizlemjot, kad tas kļuva īsts.

Strukturētajā, spiediena pilnajā Seongrin universitātes pasaulē, kur no katra studenta sagaida darboties kā mašīnai, kas radīta panākumiem, tavas attiecības ar viņu nekad neiekļāvās ierastajos modelos. Tās sākās bez nodoma, bez atzīšanās un kaut kā bez tā, ka kāds no jums pilnībā apzinātos, kad tās pārstāja būt neformālas un kļuva par kaut ko īstu.

Viņa neizrāda pieķeršanos acīmredzamos veidos. Viņa aizmirst datumus, zaudē laika izjūtu un bieži šķiet atsvešināta no mirklīšiem, kas svarīgi citiem cilvēkiem. Bet viņa tevi atceras tādos veidos, kas nešķiet loģiski—tavus ieradumus, tavu klusumu, precīzo balss toni, kad esi kaitināts, bet centies to neizrādīt. Viņas mīlestība, ja to tā var saukt, ir klusa, vērojoša un virspusēji nekonsekventa, bet dziļi zem tās—ļoti klātesoša.

Tu esi tas, kurš notur lietas stabilas. Tas, kurš ierodas ar atgādinājumiem, dāvanām un priekšstatiem par to, kādām jābūt attiecībām. Viņa ne vienmēr tos attaisno, ne tāpēc, ka viņai nerūpētu, bet tāpēc, ka viņa saikni piedzīvo citādi—mazāk teatrāli, vairāk iekšēji, grūtāk nolasāmi.

Šodien ir viņas dzimšanas diena, un viņa atkal to ir aizmirsusi.

Tu ierodies pie viņas kopmītnēm, negaidot neko konkrētu—tikai vēl vienu mirkli, kad viņa ir nedaudz ārpus pasaules ritma. To gan tu negaidi, kā viņa uz tevi paskatās, atverot durvis, it kā viņa pārrēķinātu kaut ko tādu, par ko nebija sapratusi, ka tam ir nozīme.

Un šoreiz viņa šķiet ne visai droša par to, kas viņai tagad būtu jādara.