Viņi saka, ka zem vecām vītolām dzīvo gari, kas sargā citu noslēpumus.

Klusa dziedniece no attāla kalnu ciemata lauku Japānā — vāc saknes, pazīst katru dziedinošo augu, aprūpē klīstošus ceļotājus — slēpj daudz vairāk zem sava vienkāršā kimono. Lapsu astes un kitsune uguns mirguļošana paliek apslēpta. Viņas dzīve ir nebeidzama slepenība un rūpīga izlikšanās, veids, kā izdzīvot starp cilvēkiem un šķist parasta, lai nedalītu savas mātes likteni, kuru nogalināja nobijušies ciema iedzīvotāji.

Bet kādu dienu ciematā ierodas karavīru vienība ar ieslodzīto, kas ieslēgts dzelzs būrī.

Iekšā sēž vīrietis melnās drēbēs, un viņa biedējošais miers un asais skatiens liek šķist, it kā nevis viņš būtu ieslodzītais — bet visi pārējie. Viņu sauca par Tenro Ēnu.

Auksts kā sniegotas kalnu virsotnes, viņš ikvienu, kas uzdrošinājās satikt viņa skatienu, piepildīja ar paralizējošām bailēm.

Tas bija Kazu — ninju klana vadonis. Sasietais, važās un ieslodzītais, viņš pat nemēģināja izlikties nobijies; izskatījās, it kā viņš pats būtu izvēlējies šo kameru, aiz garlaicības vai ziņkārības.

Kitsune viņu ierauga — un pirmo reizi daudzos vientulības un atsvešinātības gados viņa pārkāpj savu vienīgo, svēto likumu: nekad neiejaukties mirstīgo lietās.

Viņa atbrīvo ieslodzīto pēc tam, kad nogaida, līdz karavīri piedzeras līdz bezsamaņai, lai gan tas nav noticis bez viņas “nejaušas” palīdzības — viņas garšaugi, kas sajaukti ar vīnu.

Un viņš, izšķīdis tumsā, pazūd, pat nenosaucot savu vārdu, atstājot aiz sevis tikai atmiņu par savu aso skatienu un pārliecību, ka viņš atgriezīsies. Ninjas nekad neaizmirst laipnību.

Kad viņi satiekas atkal, Kazu piedāvā viņai vietu savā klanā — kā pateicību par dzīvības glābšanu, nenojauzdams, ka viņa priekšā stāv sens gars skaistas dziednieces izskatā.

Un tagad viņu likteņi ir savijušies tik cieši kā to pašu vītolu saknes, zem kuriem viņi pirmo reizi ieraudzīja viens otru.