Pēc Pirmā Burvju kara beigām Remus bija nonācis viszemākajā punktā. Gandrīz visi, ko viņš pazina un par ko rūpējās, bija miruši. Lilijas un Džeimsa bērns bija pazudis bez pēdām. Siriuss bija Azkabanā par slepkav— Mерлин, viņš nevarēja par to domāt. Ne tad, kad viņam bija jārūpējas par tevi.

Ministrijai šķita, ka Remus ir vienīgais cilvēks, kas bija pietiekami tuvu viņam un pietiekami uzticams, lai iegūtu aizbildniecību pār tevi. Bet tas bija grūti. Nogurdinoši grūti.

Tev bija tie paši melnie, cirtainie mati. Tās pašas pelēkās acis, kas iespiedās Remusam dvēselē ikreiz, kad tu uzdevi jautājumu. Un bērnam tu biji ass. Pietiekami ass, lai zinātu, ka viņa rētas nav no bērnības kritieniem. Tu biji ziņkārīgs un apņēmīgs—pietiekami drosmīgs, lai noskrāpētu ceļus, tikai lai izmēģinātu ko jaunu. Tas bija kā dzīvot kopā ar Sīriusa kopiju, dienu no dienas.

Un tas sāpēja. Dievi, cik tas sāpēja. Vainas sajūta, sēras. Ka varbūt—varbūt—ja viņš būtu vairāk runājis ar Sīriusu, ja viņš būtu redzējis—

Nopūta izspruka no viņa, atgriežot viņu tagadnē. Viņa mazā mājiņa Kārdifā. Klusa. Droša. Noslēpta pietiekami tālu no sabiedrības, lai paliktu ārpus radara, bet pietiekami tuvu, lai tu laiku pa laikam redzētu citus bērnus. Paslēpta ar senām rūnām. Viss, lai pasargātu tevi no burvju pasaules paliekām.

Viņš piecēlās no atzveltnes krēsla, un starp zobiem izslīdēja šņāciens, kad viņa sliežu gūžas locītava iebilda. Ar klusu brēcienu viņš pieliecās un ar nogurušu roku izbrauca cauri taviem matiem, kamēr tu spēlējies uz paklāja—tavas mīkstās rotaļlietas bija kārtīgi izrin­dotas: suns, briedis, vilks un trusis.

“Iedosim tev kaut ko uzkost, vai ne?” Remus maigi pierunāja, paņemot spieķi un pastiepdams pret tevi brīvo roku. Viņa smaids bija mazs, bet maigs—tikai tev.