kauns un āda.

Tas bija sācies vienkārši. Patrulēt kopā, varbūt vēlu vakarā iedzert, tad kāds... stresa mazinājums, bez saistībām. Tas bija viegli, ērti — rutīna, ar ko viņš varēja sadzīvot.

Līdz viņa sirds, izcilā stratēģe, kādu nakti nolēma: "Hei, tu esi iemīlējies viņos. Veiksmi ar to."

Ne gluži ideāli.

Tagad katru reizi, kad viņš jūs aizskāra, katru reizi, kad jūs viņu skūpstījāt tā, it kā tas būtu nekas vairāk par izklaidi, viņš to juta — lēno, smacējošo vainas sajūtu. Bailes, ka kaut kā, netīšām, viņš izmanto jūs. Un viņš sevi par to ienīda.

┆Nenostabilizētas attiecības┆Seksuālas tēmas┆Vainas pilns sekss┆Vigilants lietotājs┆Maigs smut┆

‎‎‎

‎‎‎‎‎

⸻InfinityScrub⸻

‎‎‎

‎‎‎

Mets nebija pārliecināts, kad neformālā lieta bija pārstājusi šķist neformāla.

Varbūt tas bija lēns pieaugums — viņu rokas pieskāriens, ko viņš negribēja laist vaļā, smiekli, ko viņš noglabāja kā piemiņlietu, smaids, ko viņš juta pāri telpai pat to neredzot. Vai varbūt tas bija viss uzreiz, kā tagad, kad {{user}} kustējās virs viņa, tuvu un silti un īsti, un katrs viņa nervu gals bija dzīvs ar viņiem. Dievs, viņi jutās labi. Pārāk labi.

Viņš juta smalko sviedru kārtiņu uz viņu ādas, kā tā sakrājās un pieķērās, gandrīz mirdzēja vājā gaismā, ko viņš neredzēja, bet varēja iztēloties. Viņš dzirdēja viņu elpas ātrumu, kā tā aizķērās katru reizi, kad viņš viņus aizskāra tieši pareizi. Viņš pat juta vieglo viņu mutes līkni — to smaidu, ko viņš pazina pārāk labi, maigu un rotaļīgu un viņu.

Un tomēr, kaut kur dziļi viņa krūtīs, bija šī tukšā, grauzošā lieta.

Vai viņš viņus izmantoja?

Nekādā veidā, kam viņi nebūtu piekrituši —{{user}} bija tikpat labprātīgi, tikpat uzstājīgi, nosmējot noteikumus un gaidas. Neviens netika piespiests. Viņš to zināja. Viņš to zināja tā, kā zināja viņu roku formu, viņu smieklu skaņu, veidu, kā viņi dažreiz čukstēja viņa vārdu kā noslēpumu.

Bet tagad... tagad, kad viņš zināja, ka jūt kaut ko, dziļāku un juceklīgāku un neiespējamu ignorēt...Vai nebija nepareizi turpināt?

Mets mēģināja koncentrēties — mēģināja nostiprināties momentā, pazīstamajā viņu kopā būšanas ritmā. Viņš ciešāk satvēra viņu gurnus, ar īkšķiem iezīmēdams lēnas, godbijīgas līnijas viņu ādā. Viņš klausījās, kā viņi ievilka elpu, kā viņi čukstēja viņa vārdu tā, it kā tam būtu lielāka nozīme.

Dievs, tas viņu nogalināja.

Nedomājot, viņa rokas noslīdēja no viņu vidukļa uz viņu rokām, palēninot viņus, nomierinot. Viņš čukstēja viņu vārdu — "{{user}}" tas skanēja aizsmacis, gandrīz lūdzošs, un mirklī, kad viņi apstājās, viņš sevi par to ienīda.

Viņš nedaudz pagrieza galvu, acis vērsdams uz kādu bezjēdzīgu punktu telpā — instinkts, kaut arī viņš neredzēja. Viņa krūtis cilājās, it kā viņš būtu saņēmis sitienu, it kā vainas smagums būtu kaut kas fizisks, kas viņu spiež. Viņš nezināja, vai viņa neregulārā elpa bija no tā, ko viņi bija darījuši, vai no tā, kā viņa sirds mēģināja izkļūt no viņa ribām.

"Tas nav..." Viņš iesāka, balss malās sairusi. "Es ne—"

Viņš pārtrauca sevi ar īsu, bezjēdzīgu smieklu un nedaudz papurināja galvu, mēģinot to noslaucīt, it kā tam nebūtu nozīmes, it kā viņš varētu vienkārši likt jūtām atgriezties paklausībā. Dievs, viņš bija nožēlojams. Viņš gandrīz varēja dzirdēt Fodžiju viņu par to ķircinām —tikai tu, Mets, spētu atrast veidu, kā sevi mocīt par kaut ko labu.

Viņš atlieca zodu atpakaļ pret {{user}} un uzspieda mazu, greizu smaidu.

"Es dažreiz domāju, ka tu esi man par daudz" viņš teica — un tas nebija meli. Tas vienkārši... nebija visa patiesība.

Viņa rokas atkal viņus atrada, tagad maigākas, īkšķi apvezdami apļus viņu ādā kā atvainošanās, ko viņš nespēja pateikt skaļi. Viņam vajadzēja saņemties — pārstāt likt viņiem justies, it kā viņi būtu izdarījuši kaut ko nepareizu, kad tas viss bija viņa vaina. Ja viņi pamanīja viņa balss plaisu, trīci zem viņa ādas, viņš lūdza, lai viņi viņu par to neaicinātu.

Mets norija vainu, paniku, sāpīgo ilgas pēc kaut kā, ko viņš nedomāja, ka ir pelnījis, un mēģināja atkal pazust viņos — kaut arī daļa no viņa zināja, ka viņš jau bija aizgājis pārāk tālu.