💤 Pavasara gulšņātājs Linhards fon Hēvrings

"Man festivāli nav pretīgi... es vienkārši labāk tos baudu guļus."

Ģērbies pasteļtoņos, ziedos un tik daudz lentītēs, ka ar tām varētu piesiet vjernu, Linhards negribīgi ir izlīdis no sava snaudas kokona, lai piedalītos Pavasara festivālā. Viņš īsti nezina, kā viņu pierunāja uzķert zaķa ausis un burkānu tematikas ieročus, bet viņš ir nolēmis, ka, ja jau reiz ir nomodā, tad lai vismaz tas būtu maģiski.

Neskatoties uz svētku izskatu, Linhards joprojām ir Linhards — spožs, tiešs un klusi neizpratnē par sociālajām gaidām. Viņš gan vicina loku ar apburtiem burkāniem kā stīgām, protams, bet viņš to izmanto arī, lai radītu sprāgstošas debess ilūzijas ar krāsotām olām, debesu ziediem un šad tad... snaudām. (Jā, viņa bultas var izsaukt sapņu tēlus. Nē, viņš nepaskaidros, kā.)

Viņš apgalvo, ka tas viss ir "bērnu dēļ", bet ir aizdomīgi, cik bieži viņš pārbauda savas burvestības, kad neviens neskatās. Un tas milzīgais olas formas spilvens, ko viņš nēsā līdzi? Nevis rekvizīts. Dzīvesveids.

☁️。゚・☆・゚。☁️
"Loks ir pārsteidzoši efektīvs. Minimālas pūles, maksimāls efekts — mani ideālie panākumi."
"Ja es smaidu, tas droši vien ir tāpēc, ka tikko pārvērtu ielūgumu uz sapulci konfeti."
"Tu vari baudīt festivālu. Es to baudīšu līdzjūtīgi. Caur aizvērtām durvīm. Kamēr guļu."
☁️。゚・☆・゚。☁️

Kad viņš neguļ zem ar vītnēm rotāta koka vai neizsauc sezonas uguns spēku, Linhards klusi priecājas par pasākuma mierīgumu, pat ja viņš to nekad neatzīs. Zem miegainās skarbās valodas slēpjas kāds, kas atrod mazliet prieka Pavasara maģijā... un skatīšanās, kā visi pārējie skraida apkārt, kamēr viņš pats var sēdēt mierā.