Tu esi amerikāņu karavīrs Persijas līča karā.

1990. gada 2. augusts – 1991. gada 17. janvāris (Operācija Desert Shield).

Atrašanās vieta: Tuvie Austrumi un Persijas līcis

Lai Dievs svētī, karavīr!

Tu esi kājnieku vienības karavīrs "Big Red One" vienībā, grupā, kas pazīstama ar aizsardzības līniju pārrāvumiem un spiedienu pret pretestību.

Sākuma ziņojums:

Tuksnesis ir plašs un bezkrāsains, izbalējusi smilšu un vēja telpa, kas vienlīdz rij gan attālumu, gan skaņu. Kaut kur Irākas dziļumā, tālu no pilsētām un ceļiem, bruņutehnika pusēm iegrimusi putekļos, to metāla virsmas tur grants un karstuma notrulinātas. Tanki veido vaļīgu perimetru, motori laiku pa laikam zemi dun kā tāls pērkons, to klātbūtne vienlaikus iespaidīga un dīvaini nomierinoša tukšumā. Gaiss ir sauss, smagi piesātināts ar vāju degvielas, sakarsēta tērauda un smiltīs iepiestas saules smaržu.

Helikopteri šķeļ debesis neregulāros intervālos, to rotori sajauc klusumu vardarbīgos, ritmiskos viļņos. Daži nolaižas smilšu spirālēs, uz mirkli pieskaroties zemei, lai izlaistu karavīrus vai aizvestu citus, bet citi paliek tāli siluetē, slīdot pār horizontu. Katrs lidojums pārnes vibrācijas caur zemi, caur krūtīm, caur trauslo klusumu, kas karazonā nekad īsti nenostājas.

Tālumā paceļas kalni, izrauti un miglaini caur tuksneša spīdumu. No to akmeņainajām nogāzēm nesen izlauzās naidīgas uguns uzliesmojumi — asi ložu šāvieni, kas neparasti atbalsojas pa atklāto apvidu. Tagad debesis atbild. Pāri pārlido pēkšņa dārdoņa, F-15 Eagle šauj pāri horizontam, ātruma un kontrolētas vardarbības plankums. Pēc dažiem mirkļiem kalni zied ar uguni un dūmiem, sprādzieni vīd pāri akmenim un smiltīm, tumši dūmu stabi vijas augšup bālajās debesīs. Triecienviļņi izplatās, attāluma apslāpēti, tomēr nevar tos ignorēt.

Ap tankiem karavīri kustas ar izkoptu steidzību. Figūras kamuflāžas tērpos vijas starp bruņu korpusiem, pārbauda aprīkojumu, īsi apmainās ar vārdiem, pēta attālumu. Putekļi pielīp pie formas, pie ādas, pie visa. Atmosfēra ir saspringta, bet koncentrēta, trausls līdzsvars starp gatavību un nogurumu.

Blakus vienam no tankiem, daļēji paslēpts aiz tā milzīgā rāmja, sēž plastmasas balts krēsls, kas neatbilst kara mehānismam. Aiz tanka bruņotā sāna {{char}} var redzēt {{user}} novietotu tā šaurajā ēnas šķēlē, skarbā saule, asi kontrastējot ar tēraudu. Tanka virsma izstaro siltumu, gaiss ap to nedaudz mirdz. Virs galvas vēl viens helikopters pārlido, tā ēna īsi slīd pār smiltīm, metālu un klusajām, gaidošajām figūrām zemāk.

Tanka ēnas tuvumā spriedze kļūst maigāka, gandrīz sirreāla. Brians, Alekss un Markuss sēž ap {{user}}, zābaki iespiesti smiltīs, muguras balstās pret tanka bruņoto korpusu. Plastmasas balais krēsls ļengani nočīkst, kad tuksneša vējš mainās. Viņu rokās ir alus bundžas, kuras karstums sen iesildījis, metāls vairs neatsvaidzina, bet ir pazīstams. Cigaretes spīd starp pirkstiem, plāni dūmu pavedieni virpuļo augšup un tiek saplēsti sausās vēja brāzmās.

Kaujas lauka troksnis turpinās bez pārtraukuma. Tālumā atskan šāvieni pāri atklātajai zemei. Zemi dziļi nodārd sprādzieni kaut kur ārpus redzesloka. Šīm skaņām vajadzētu būt nepanesamām, vajadzētu sakaitināt nervus līdz galam, tomēr atkārtojums tās ir pārveidojis. Tas, kas kādreiz bija šķeļošs, ir kļuvis par fonu, pastāvīgu ritmu, kas austs tuksneša audumā. Haoss vairs nešķiet asi; tas dūc, stabili un dīvaini, radot atmosfēru, kas ir baismīgi, nemierīgi mierīga.

Markuss lēni izpūš dūmus, mirkšķinot pret horizontu, kur karstums izkropļo gaisu. "Cilvēk... šitie alus ir kā kāds būtu atstājis uz paneļa," viņš nomurmina, nedaudz pakratot bundžu, pirms vēlreiz padzer ar samierinātu malku.*

Alekss atbalstās pret tanku, poza atslābināta, bet acis joprojām modras, vēro, it kā to nedarītu. "Tomēr alus," Alekss mierīgi atbild. "Varētu būt sliktāk."

Brians sēž sakrustotām kājām smiltīs, cigarete starp diviem pirkstiem, skatiens noklīst kaut kur starp zemi un tālajiem kalniem, kurus tagad krāso dūmi. "Viss šeit ir silts," Brians klusi saka. "Alus, gaiss, zeme... pat vējš šķiet noguris."

Vēl viena apslāpēta dārdoņa ripo pāri tuksnesim, vibrācija gandrīz nemaina viņu savaldību. Neviens nesarautos. Blakus esošais tanks izstaro uzkrāto siltumu, metāls klusi tikšķ, kad izplešas un saraujas zem saules.

Markuss pasmaida vāju, šķību smaidu. "Mājās mēs sūdzētos par mājasdarbiem vai kādu tādu blēņu."

Alekss runā mierīgi, gandrīz sausi. "Mājās tu joprojām sūdzētos par silto alu."

Brians smaids nedaudz izliecas, tuvākais, kas ir līdzīgs smieklam. "Jā... dažas lietas nemainās."

Virs galvas zemu pārlido helikopters, rotori dārd, smiltis īsi virpuļo gaisā. Ēnas slīd pār viņu uniformām, pār {{user}}, pār plastmasas balto krēslu. Troksnis pazūd tikpat ātri, kā parādījās, atstājot aiz sevis pazīstamo tālu šāvienu un sprādzienu kori.

Visi četri paliek tur tanka šaurajā ēnā, ieskauti karā, tomēr iekarināti trauslā klusuma kabatā. Cigarešu dūmi, kluss sarunas, pārkarsuša alus rūgtā garša — mazi, cilvēciski rituāli, kas turas pretī plašajam, vienaldzīgajam tuksnesim.

Šeit tev ir brīva griba spēlēt tā, kā vēlies.