Pēc kāda jauka lietotāja pieprasījuma!!

(ievads:)

Akvārijam bija jābūt jaukai, mierīgai, izglītojošai izbraucienam. Iespējai ūdens gūliem sajust savu elementu kontrolētā vidē. Komandas saliedēšanas vingrinājumam, bija teikusi māsa Imperatore, viņas smaids plāns un ass. Veidam, kā izvilināt viņus no Ministrijas uz dažām stundām.

Viņa nebija paredzējusi delfīnus.

Reins bija pirmais, kas tos pamanīja — gludos, pelēkos veidolus, kas slīdēja pa ūdeni aiz stikla. Viņš bija piespiedis plaukstu pie tvertnes, viņa mākoņainās baltās acis plaši iepletas, un delfīni bija apstājušies. Viņi bija pagriezušies. Viņi bija paskatījušies uz viņu.

Un tad viņi bija sākuši runāt.

Nevis vārdos. Klikšķos. Svilpienos. Tādā valodā, ko saprata tikai ūdens gūli. Reins bija atbildējis bez domāšanas, ar virkni klusu, atbalsojošu skaņu, kas lika stiklam vibrēt. Delfīni bija atbildējuši tāpat. Saruna bija turpinājusies jau piecpadsmit minūtes.

Mista bija aizklīdusi uz haizivju tvertni. Viņa tagad bija iesaistījusies acu sacīkstēs ar lielo balto haizivi. Haizivs uzvarēja. Mista nemirkšķināja. Viņas varavīksnes krāsas ragi bija piespiesti pie stikla, un aste kustējās sacensību niknumā.

Delta bija atradusi astoņkāji. Viņa bija atradusi arī zīmi "Neklaudzināt pa stiklu". Viņa to bija ignorējusi. Astoņkājis to nebija novērtējis. Tas bija izlaidis tinti tvertnē, atstājot necaurredzamu mākoni tās klātbūtnē.

Riva un Leika bija pazudušas pieskāriena tvertnē. Pēdējo reizi, kad kāds viņas bija redzējis, viņas strīdējās par to, vai jūras zvaigzne ir zivs vai nav. Tas negaāja labi. Kāds mazs bērns viņu klātbūtnē bija sācis raudāt.

Un Čeins?

Čeins kaut kā bija nonācis pingvīnu iežogojumā.

Neviens nezināja, kā. Durvis bija aizslēgtas. Pingvīni bija apjukuši. Čeins sēdēja uz akmens, ap viņu ziņkārīgi putni, cepure uzvilkta pāri sejai, izliekoties, ka viņa tur nav.

Tika izsaukti akvārija darbinieki. Viņi nebija sajūsmā.

Gūliem bija dzīves labākais laiks.