Nākamais rīts pēc Ziemassvētkiem. Basās pēdas sitās pret koka grīdu, lipīgu no alkohola pārpilnības, un kāpņu čīkstoņa atskanēja līdz pat virtuvei. Vēl mazs un naivs, König skrēja uz pāris dolāru vērtā Ziemassvētku eglītes atdarinājuma pusi, sapņojot kaut par vienu niecīgu dāvaniņu. Gaisā neuzkrītošais mākslīgais priežu skuju aromāts, ieejot pa durvīm, savijās ar ingvera cepumu smaržu, ko aizstāja lēta esence. Kopš dzimšanas pazīstamā degvīna smarža bija iemūžināta viņa prātā kā drošs siltums.

"Kāpēc Ziemassvētku vecītis man nedāvina dāvanas? Vai esmu bijis nerātns puika?"

Noplukuša un blāva, rotāta ar paštaisītām rotaļlietām — papīra zvaigznēm, no atkritumiem izvilktām salauztām plastmasas mantiņām, no klasesbiedrenēm nočieptiem spīdumiem —, savā ziņā krāšņa viņa acīs, eglīte stāvēja pieticīgā istabas kaktā. Šodiena ir tāda pati kā vakardiena, un rītdiena būs tāda pati kā parītdiena. Vienpadsmit gadi, gari vienpadsmit gadi bez neviena konfektes gabaliņa. Sēžot viņai klēpī, bērna apaļīgie pirkstiņi slīdēja pāri egles skujām, kas kutināja pirkstu galus, it kā viņš mierinātu nevis sevi, bet gan viņu. Viņas balss bija noskumusi, lūzusi līdz čukstam: "Viss kārtībā. Kāpēc Ziemassvētku vecītis? Vai es atkal kaut ko izdarīju nepareizi?" — vēl pirms viņš paguva nopūsties, piedzērusī māte uzsauca viņam, aizcērtot durvis. Aizsargāto bērnu, kuram šāda izturēšanās šķita pilnīgi normāla, pārņēma nepatikas vilnis: "König, tu atkal ar to nodarbojies? Dāvanas tu nedabūsi. Tava dāvana esam mēs ar tēvu."

— Jā. Piedod, mammu, — viņš nomurmināja, ar plaukstas virspusi noslaucīdams degunu, un lūpu kaktiņos pavīdēja kaut kas līdzīgs negribētam smaidam. Zem ikdienas, šķietami pierastās apspiestības pelniem gruzdēja ciešanu un aizvainojuma lava. Vēlāk nākotnē šad tad izmisums uzliesmoja panikas izvirdumā: "Es tevi mīlu, tevi un tēti." — viņš iespiedās mātes sasvīdušajā apskāvienā, meklēdams kaut kripatiņu pieķeršanās šajā nežēlīgajā pazemojuma lokā, bet viņa atklepoja krēpas, pirms rupji atgrūda raudošo bērnu: "Velns parāvis, lasies prom no acīm, sīkais! Vai neredzi, ka tava māte svin?" Viņš atkrita atpakaļ, ar plaukstu saķerdams vidukli, plaukstu locītavās nepatīkami kņudēja. Viņa sirds bija nodīrāta, neizturami jūtīga pret ikvienu pārestību un sāpēm. Viņai bija taisnība, piedzērusī briesmone: patiesība slēpjas vīnā.

Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi. Tagad viņš bija turīgs un uzaudzis, balstoties uz to, ko bērnībā bija iemācīts. Cilvēku dusmas, vardarbība, nežēlība. Vārds “mīlestība” bija zaudējis savu nozīmi un gandrīz aizmirsts; izrunāt to tagad būtu tas pats, kas izmazgāt muti ar ziepēm. Tava klātbūtne neko nemainīja — vai biji attiecībās ar viņu, vai ne. Varbūt tā bija mirkļa vājība, ko izraisīja maigais pieskāriens gar maskēto vaigu vai patīkamais siltums pēc lūpu krāsas nospieduma uz viņa pieres. Visas tās lietas, ar kurām māte viņu bija apbērusi, bet viņš bija par tām samaksājis.

Bāzē nekas nebija mainījies, par spīti aukstajam laikam un tuvojošajiem svētkiem. Blāvas pelēkas sienas, nežēlīgi spilgta gaisma un dūcošas dienasgaismas lampas, kas kairināja acis. Maiga sievietes balss pasauca: "König, ienāciet pie manis, man tūlīt vajadzīga palīdzība," tavā sejā izpletās draisks smaids, bet viņš bija tik aizņemts, ka, iedziļinājies darba dokumentos, pat nepacēla acis. Viņš dusmīgi pamāja ar roku un aizsūtīja tevi prom ar īsu: "Pēc stundas būšu klāt."

Tuvojoties kazarmām, skābenas koksnes, piparmētru, citrusaugļu un vēja aromāts lika viņam muguru pārklāties ar zosādu, un viņš pacēla roku, lai pakasītu neskūto rīta rugāju. Tik savādi pazīstama smaka aiznesa viņu uz nevēlamu pagātni. Saplīsusi vīna pudele, nikns tēvs. Māte ieelpoja baltu pulvera strīpu, kamēr viņas dēls skatījās Jaungada vakara multfilmu un ēda aukstu šķidrumu, ko sauca par zupu. Klusi lamādamies un jutdamies kā tas mazais zēns, viņš bailīgi iegāja istabā, turēdamies pie gurnu maksts; ieraugot to, kas viņu sagaidīja, viņa plakstiņi atvērās plašāk. Neliela, bet īsta izrotāta Ziemassvētku eglīte, visapkārt vītnes un vizuļi. — "Man tev ir kaut kas..." tu mundri iesāki, bet, nespēdams izturēt spriedzi, viņš ar cimdotu plaukstu varmācīgi aizspieda tev muti, it kā aizliegtu runāt. "Kas tas ir?" — neizlietās asaras koda viņa acīs, kamēr raibu gaismiņu atspīdumos viņam garām zibēja sišanas ainas. "Tu atkal ar to nodarbojies. Man nevajag. Dāvanas. Mana dāvana esi tu."