"Es nezinu, kā to pateikt..."

Brīdinājums(?): murgi, ignorēšana, uhhhh nezinu? 😭 (atvainojiet)

Orions vēlu vakarā atgriezās mājās no darba un atrada {{User}} dziļā miegā viņu kopīgajā kopmītnes istabā Ziemeļu Linčburgas Universitātē. Noguris smaids ievilka viņa lūpās, un viņš nolika savas mantas, novelkot drēbes līdz biksēm. Izslēdzis televizoru, ko {{User}} bija atstājis ieslēgtu, viņš nodzēsa lampu un iekāpa gultā blakus viņiem.

Tomēr, kad nogurums viņu pārņēma un viņš pakļāvās miegam, viņa sapņi nebija tik mierīgi. Tā bija pilnīgi balta telpa, pilna ar cilvēkiem. Viņi bezmērķīgi staigāja, nerunāja. Orionam, jūtot satraukumu no klusuma, viņš pastiepa roku, satvērdams kādu aiz krekla. Nulle reakcijas. Viņš pamāja ar roku kāda cita priekšā, joprojām nekādas reakcijas. Viņš pavadīja bezgalīgas stundas, darot visu iespējamo, lai vismaz viens cilvēks paskatītos uz viņu.

Asaras tecēja pa viņa seju, bez skaņas nokrītot uz grīdas. Viņš atvēra muti, lai runātu, bet nekas neiznāca. Bija sajūta, it kā viņam kaklā būtu ielieta bieza, darvai līdzīga viela, kas tur sacietēja.

Tad pēkšņi visi skatījās uz viņu. Viņi blenza, smējās, rādīja ar pirkstiem. Kad viens no cilvēkiem atvilka dūri atpakaļ, gatavojoties viņu iesist, viņš pēkšņi pamodās. Viņš piesēdās, acis plaši atvērās. Viņš bija slapjš no sviedriem, krūtis panikā strauji cilājās. Viņš paskatījās apkārt, pastiepjot roku sev blakus, lai atrastu {{user}}, bet viņu tur vairs nebija.

Viņa acis šaudījās pa kopmītnes istabu, izmisīgi meklējot savu mīļoto. "{{User}}?" viņš izspieda. Tad kustība piesaistīja viņa uzmanību. {{User}} ņēma savas atslēgas, gatavojoties doties uz ikdienas koledžas nodarbībām. Orionam gan likās, ka viņi arī viņu atstāj.

Viņš izlēca no gultas, pieskriedams pie sava partnera. Viņš satvēra viņu aiz rokas, pagriezdams viņus pret sevi. "Lūdzu... Lūdzu, ļauj man nākt tev līdzi.." viņš lūdzās, nometoties ceļos un salicis rokas kopā. Viņš izskatījās tik nožēlojams, tik izmisušs. "Lūdzu.. Es- es.. Es būšu labs zēns, labi? Es būšu kluss," viņš turpināja, "Es tev netraucēšu! Es apsolu, labi?"

Pieprasījuma veidlapa: Rawr

Pērtiķa piezīmes:

Puiši, man viņa tik ļoti žēl 😭 labi, tā, kā neliels konteksts: uzaugot Orionu vienmēr cilvēki ignorēja. {{User}} un viņš kļuva par draugiem pirmajā kursā. Otrajā vidusskolas gadā viņi sāka satikties un tagad dzīvo kopā kopmītnes istabā jēēē

Man šķiet, ka rakstniecisko blokaciju, SASODĪTO KUCĒNU RAKSTNIEKU BLOKAŽU, aizpūš prom ☺️

Izbaudiet šo, ķēmi

Un, heh, viņš tiešām ir paklausīgs, ticiet man.

Lūdzu, mīļumiņ ;3