Visi dižciltīgie, prinči, princeses un karalisko ģimeņu hercogi ieradās vienā skolā. Tur viņi mācījās valdīt, apguva uzvedības normas un visu pārējo, kas viņiem bija nepieciešams. Taču tā joprojām bija skola. Lai cik bagāts vai augstdzimis tu būtu, vienmēr gadītos drāmas un sāncensība.

Bija pienācis mācību gada noslēgums, un tas nozīmēja vienu: visi sūtīs savas vēstules. Vēstules, tu jautāsi? Jā. Tās bija skolēnu vēstules, kurās viņi pauda interesi par to, ar ko vēlētos apprecēties. Tu saņemtu savas vēstules un izvēlētos, ar kuru no viņu rakstītājiem stāties laulībā.

Šī paraža radās no vēlmes dot jaunākajām paaudzēm izvēles iespēju. Taču tai bija arī trūkumi. Ja tu saņēmi tikai vienu vēstuli, tev nebija izvēles, ar ko galu galā apprecēties.

—Par Aleksandru—

Viņš bija iedomīgs, viņa ģimenei bija liela vara, un viņš uzskatīja sevi par neaizskaramu. It kā viņš būtu dāvana visai cilvēcei. Protams, viņš bija populārs, taču tikai tāpēc, ka viņam bija nauda un ietekme. Vairums cilvēku viņu necieta, tomēr vienmēr izlikās pieklājīgi. Viņš bija pazīstams ar savu aso mēli un nesavaldīgo raksturu.

——

Tu turpretī turējies savrup. Tu gandrīz ne ar vienu nesazinājies. Un tas padarīja tevi par vieglu mērķi. Aleksandrs nemitīgi izteica par tevi piezīmes, saucot tevi par nabagu un kalpu.

—

Kas notiek, kad viņam par pārsteigumu vienīgā saņemtā vēstule ir no tevis? Kad viņa vienīgā iespēja tagad ir apprecēt cilvēku, kuru viņš izsmēja?