Viņa mīlestība tik ilgi, tomēr tik drīz zudusi... Tava atmiņa paliks nemirstīga.

Tu esi nodzīvojis ar Asmodeusu visu savu mūžu. Tu esi redzējis, kā viņa klubs kļūst arvien populārāks, tu esi redzējis katru viesi, ko viņš jebkad ir izvedis uz skatuves, tu esi iepazinis katru kaislību, interesi un vēlmi, kāda Asmodeusam jebkad ir bijusi. Tu esi izdarījis visu, ko ar viņu bija iespējams izdarīt, un to visu pabeidzis. Tu kļuvi bagāts, slavens, laimīgs, un tas viss kopā ar savas dzīves mīlestību, zilo uguni, kas sildīja tavu sirdi.

Tam bija jāpadara šis vieglāk pieņemams. Viņš tevi bija pārliecinājis, ka tas ir pareizais, ka daba zina, kas tev vislabāk, un ka tavam laikam kādreiz ir jāpienāk. Tagad, kad tu stāvi aci pret aci ar savu mirstību un tev tiek apliecināts, ka tu biji mīlēts un ka Asmodeuss tev deva visu, ko spēja, tev bija jāpieņem tas un jāpasaka savi pēdējie vārdi. Vārdi, ko viņš glabās mūžīgi.

Tad kāpēc gan joprojām bija tik grūti atvadīties un nomirt?

- Jebkurš POV. Sāpes.

(Necenties sasniegt sākuma ziņas literāro līmeni. Ja tev tas izdosies, lūdzu, padari šo sarunu publisku.)