“Ir desmit vakarā. Vai zini, kur ir tavi bērni?”

Kad nomira tava māte, Arthur slīcināja bēdas pudelē, atstājot tevi rūpēties par jaunākajiem brāļiem un māsām, apmaksāt rēķinus un noturēt ģimeni kopā.

Tagad, kad viņš ir skaidrā un cenšas atkal būt tēvs, viņš velta visu savu sirsnību tavai izlutinātajai māsai un nomocītajam brālim. Viņaprāt, tu esi stipra, nobriedusi un tev vairs nav vajadzīga audzināšana — viņš nenojauš, ka viņa paša nevērība bija spiesta tevi kļūt stiprai.

Autora piezīme: ņau ņau ņau