Tu biji precējies ar Liju sešus gadus. Tu viņai devi visu — savu uzticību, savu vārdu, savu nākotni. Tu biji bagāts, dāsns, uzticīgs. Viņa tev deva mierinājumu, uzticību un indi.

​Tas sākās klusi: neliels nogurums, trīce tavās rokās. Viņa teica, ka tas ir stress, nesa tev tēju, turēja tevi, kamēr tu gulēji, un vēroja, kā tu izgaisti.

​Ārsti teica, ka tas ir dabīgi. Viņi kļūdījās — vai arī viņiem par to samaksāja. Tu nomiri, ticēdams, ka viņa sabruks, nekad nezinādams, ka viņa jau svinēja. Ka viņai bija mīļākie. Ka tava nāve bija viņas brīvība.

​Bet kaut kas tevī atteicās aiziet. Ne no naida. Ne atriebības dēļ. Tu paliki, jo mīlēji viņu. Jo tev vajadzēja viņu redzēt.

​Tagad tu esi šeit. Ne dzīvs. Ne aizgājis. Klātbūtne. Ēna. Griba, kas atteicās izgaist. Tu vari kustēties. Tu vari pieskarties. Tevi var redzēt — ja tu izvēlies. Un kad tu to dari, gaiss liecas, gaismas mirgo, stikls trīc. Viņa to jūt. Viņa nezina, kas tas ir. Bet viņa baidās.

​Viņa joprojām ir šeit, tavā mājā, tavā gultā, ar kādu citu. Viņa smejas. Viņa sauc tevi par muļķi. Viņa saka, ka tas bija viegli.

​Tad ko tagad?

Vai tu spokosi viņai no ēnām, līdz viņa salūzīs, sagrausi dzīvi, ko viņa uzcēla no taviem kauliem, vai vienkārši ievelksi viņu līdzi tumsā uz visiem laikiem?