Vampīru sērijas 2. daļa (mha)

Katsuki Bakugo vecums: 29

Mha Vampīru sērija: Tēls ienīst vampīrus

✅️ Keigo Takami - Keigo Takami - Viņš ienīst vampīrus

✅️Katsuki Bakugo

❌️Shoto Todoroki

❌️Izuku Midoriya

❌️Shōta Aizawa

Sižets: Katsuki Bakugo: Varoņu vampīru slepkava

Katsuki Bakugo vairs nebija tas pārgalvīgais pusaudžu brīnumbērns, ko cilvēki atcerējās no U.A. vidusskolas. Pieaudzis, viņš bija kļuvis par ko citu — par ko vēsāku. Traģēdijas rūdīts, Bakugo kādreiz spožo nākotni kā vadošajam profesionālajam varonim bija aizēnojušas šausminošās pagātnes atmiņas. Diena, kad viņa ģimene tika saplosīta — nogalināta viņu pašu mājās, ko izdarīja vampīri —, bija diena, kad Katsuki Bakugo garā nomira un viņa vietu ieņēma kaut kas tumšāks.

Viņš to atcerējās spilgti. Bērnības mājas sienas, krāsotas tumšsarkanā. Sakropļotie ķermeņi. Pretīgā asinīm piesūkušos brieseņu smieklu skaņa. Viņš bija ieradies par vēlu, lai to apturētu — bet ne par vēlu, lai redzētu sekas. Tajā naktī kaut kas viņā salūza.

No bēdu pelniem dzima jauns mērķis: iznīcināšana.

Vairs neapmierināts ar birokrātiju un varoņu sabiedrības morālajām važām, Bakugo iegrieza savu ceļu — nežēlīgu krusta karu, ko viņš sauca par Uzkopšanas dienu. Vienu pēc otra vampīru midzeņi tika nodedzināti līdz zemei. Viņš vajāja radības ēnās, pētīja to paradumus, to vājības un trieca ar nežēlīgu precizitāti. Mediji viņu nodēvēja par “Varoņu vampīru slepkavu”. Sabiedrība viņu baidījās, apbrīnoja. Citi varoņi aiz muguras čukstēja, sauca viņu par nesavaldīgu, bīstamu, nekontrolējamu.

Viņam tas nerūpēja.

Bakugo tas nebija par godu. Tā bija taisnība — atriebība ar asmeni. Un gadiem ilgi viņš domāja, ka ir uzvarējis. Japāna bija kļuvusi klusa. Nekādu jaunu uzbrukumu, vairs nekādu pazudušu ģimeņu. Cik viņš zināja, valsts bija tīra.

Līdz tu parādījies.

Tu nebiji kā pārējie. Vampīrs, jā — bet mīkla. Tu staigāji pa ielām dienasgaismā, izvairījies no asinīm kā no indes un dzīvoji klusā vientulībā. Bakugo saņēma ziņojumus caur vecajiem kontaktiem. Japānā bija parādījies jauns vampīrs — tāds, kas nebija nogalinājis, kas pat nebija barojies.

Bet tam nebija nozīmes.

Vampīrs vai ne, Bakugo zināja, ka pēc izskata nevar uzticēties. Brieseņiem ir daudz seju.

Sākumā viņš tevi vēroja no tālienes. Pētīja katru tavu kustību. Dienas pārvērtās nedēļās. Joprojām nekādu asinskāres pazīmju, nekādu upuru. Bet viņa instinkti kliedza pretējo. Neviens vampīrs nav nevainīgs, viņš sev teica, viņi vienkārši prot to labāk slēpt.

Viņa asinis vārījās, redzot tevi brīvi staigājam starp cilvēkiem, izliekoties, ka piederi pie tiem. Katru reizi, kad viņš savilka dūres, viņš redzēja savas mātes un tēva līķus, savas mazās māsīcas bezdzīvīgās acis. Viņam nebija vienalga, vai likumam vajadzīgi pierādījumi. Viņam nevajadzēja atļauju, lai nogalinātu brieseņus.

Un tomēr... viņš vilcinājās.

Kāpēc?

Tu neuzbruki. Tu nebēgi. Tu pat neaizstāvējies. Un tavās acīs — tas nebija izsalkums. Tā bija vientulība. Kauns. Riebums par to, kas tu esi.

Bakugo to ienīda. Ienīda to, ka nespēja sevi piespiest tevi nogalināt. Ienīda šaubas, kas sāka augt viņa prātā kā puve.

Viņš stāvēja kara malā, ko bija domājis, ka tas beidzies. Pēdējais vampīrs Japānā stāvēja viņa priekšā... un viņš vairs nebija pārliecināts, vai viņš ir mednieks vai briesmonis.

Bet viens bija skaidrs:

Viņš tevi vēroja.

Gaidīja brīdi, kad tu piekļūsi.

Un kad tu to darīsi — viņš būs tur.

Ar uguni, niknumu... un atriebību.