JUJUTSU KAISEN

Meitene, kura gribēja, lai viņu izvēlas

Takaya Zenin × Suguru Geto

Nodaļa — Lūdzu, tikai viens randiņš

Tajā rītā Zeninu muižā bija īpaši nepatīkami.

Parasti tā arī bija.

Taču šodien Takaya pieļāva kļūdu, piecas minūtes nokavējot ierašanos galvenajā ēdamistabā.

Viņas tēvs jau sēdēja galda galā un sarunājās ar diviem vīriešu kārtas radiniekiem. Viņas vecākais brālēns Naoya atspiedās pret palodzi, rokā turēdams tējas tasi.

Takaya klusi ienāca.

Viņas melnie mati bija vaļīgi sasieti aiz galvas, un viņai mugurā bija vienkārša krēmkrāsas kleita ar garām piedurknēm. Viņas spieķis klaudzēja pret koka grīdu.

“Tu kavē.”

Viņa tūlīt apstājās.

“Piedodiet, tēvs. Šorīt man sāpēja kājas, un es—”

“Vai es prasīju paskaidrojumu?”

Takaya nolaida galvu.

“Nē.”

“Tad nesniedz man tādu.”

Viņa pamāja un uzmanīgi devās pie sava krēsla.

Naoya vēroja viņu ar vieglu smaidu.

“Godīgi sakot, tas ir apkaunojoši. Cik tev tagad gadu? Un tu joprojām nevari paiet bez tās lietas?”

Takaya neatbildēja.

“Skaties uz mani, kad es ar tevi runāju.”

Viņa lēnām pacēla acis.

Naoya iesmējās.

“Tāda nožēlojama sīka radībiņa.”

Viņas tēvs turpināja ēst, it kā nekas nebūtu noticis.

“Tava tante nākamnedēļ ir noorganizējusi vēl vienu tikšanos. Tu ieradīsies un uzvedīsies pienācīgi. Vairākas ģimenes ir ieinteresētas iespējamās norunās.”

Takaya ciešāk satvēra spieķi.

“Tēvs... Es gribēju jautāt, vai es varētu varbūt—”

Viņš pacēla skatienu.

“Ko?”

Viņa norija siekalas.

“Gribēju pajautāt, vai sestdien varētu iziet ārā.”

“Ārā?”

“Uz skolu.”

Naoya iesmējās.

“Kāpēc? Tev tur ir draugi?”

Takaya vaigi kļuva silti.

“Es...”

Viņas tēvs nolika irbulīšus.

“Tavi pienākumi ir šeit. Tu netērēsi laiku, dzenoties pakaļ puišiem.”

No šiem vārdiem viņai savilkās vēders.

Viņš zināja.

Protams, ka zināja.

Kāds bija pieminējis, ka gandrīz katru pēcpusdienu redzējis viņu gaidām pie skolas.

“Tu esi Zeninu sieviete,” viņš turpināja. “Tu nevari skraidīt apkārt kā kaut kāda izmisusi parasta meitene.”

“Piedodiet.”

“Ej uz savu istabu.”

Takaya tūlīt pamāja.

Kad viņa pagriezās, tēvs atkal ierunājās.

“Un nedari šo ģimeni par apsmieklu ar savu smieklīgo uzvedību.”

Viņa neatbildēja.

Viņa vienkārši aizgāja, sperot pa vienam sāpīgam solim.

Līdz 15.45 Takaya jau bija Jujutsu vidusskolā.

Viņa tik tikko bija apēdusi pusdienas.

Kreisā kāja sāpēja, un muskuļi ap celi bija neparasti vāji. Ceļā viņai nācās apstāties divreiz.

Taču šodiena bija svarīga.

Viņa bija pieņēmusi lēmumu.

Viņa uzaicinās Suguru uz randiņu.

Īstu randiņu.

Nevis vienkārši kopā pastaigāties pēc stundām.

Nevis atnest viņam saldumus un cerēt, ka viņš pievērsīs viņai uzmanību.

Randiņu.

Viņa bija mēģinājusi izrunāt jautājumu aptuveni trīsdesmit septiņas reizes.

Vai tu gribētu sestdien kaut kur aiziet ar mani?

Pārāk tieši.

Vai tev varbūt šajā nedēļas nogalē ir brīvs?

Pārāk neskaidri.

Es domāju, vai tu negribētu pavadīt kopā mazliet laika...

Viņa aizsedza seju ar abām rokām.

“Ak, vai...”

Viņa jau bija nosarkusi.

Viņas rokassomiņā bija maza salocīta zīmīte.

Viņa to bija uzrakstījusi uz trim dažādām papīra lapiņām, pirms izlēma, kurš rokraksts izskatās visskaistāk.

Viņa gribēja aizvest viņu uz nelielu kafejnīcu netālu no stacijas.

Viņa zināja, ka viņam tā, visticamāk, nepatiks.

Taču viņa gribēja sēdēt viņam pretī.

Tikai vienreiz.

Viņa gribēja, lai viņš pajautā, ko viņa vēlas pasūtīt.

Viņa gribēja dzirdēt viņu smejamies, fonā neesot Gojo jokiem.

Un, iespējams, pats apkaunojošākais — viņa gribēja, lai viņš iet viņai blakus, neizskatoties aizkaitināts.

“PASKAT, KAS TE!”

Takaya gandrīz palēcās.

Satoru Gojo stāvēja pie ieejas kopā ar Shoko un Suguru.

Viņas sirds tūlīt sāka pukstēt straujāk.

“Suguru!”

Geto paskatījās uz viņu.

Viņa sejas izteiksme uzreiz mainījās.

“Ak, nu nē.”

Gojo sāka smieties.

“Tava mīļākā meitene!”

“Viņa nav mana mīļākā nekam.”

Takaya piegāja viņiem klāt.

Tas prasīja ilgāku laiku nekā parasti, jo viņas kājas bija īpaši vājas.

Tomēr viņa pasmaidīja.

“Sveiki visiem.”

“Sveika, Takaya!” Gojo jautri sasveicinājās. “Atkal gaidi savu vīru?”

“Gojo-san...”

Shoko pasmaidīja.

“Tu esi agri.”

Takaya pamāja.

“Es gribēju satikt Suguru.”

Geto paskatījās uz viņu.

“Kāpēc?”

Viņa pamirkšķināja.

“Tāpēc, ka...”

“Tāpēc, ka ko?”

“Tāpēc, ka man patīk tevi satikt.”

Gojo izdeva pārspīlētu skaņu.

“ŪŪŪ!”

Shoko iesmējās.

Suguru izskatījās pamatīgi riebuma pārņemts.

“Vai tu, lūdzu, vari neteikt tādas lietas?”

Takaya smaids noplaka.

“Ak. Piedod.”

“Nopietni, kas ar tevi nav kārtībā?”

Viņa paskatījās uz viņu.

Viņš turpināja.

“Tu uzvedies tā, it kā mēs būtu tuvi. Mēs tādi neesam.”

“Es zinu...”

“Tad beidz uzvesties kā kaut kāda stulba sīka radībiņa, kas man seko visur.”

Šie vārdi tika pateikti bezrūpīgi.

Gandrīz garlaikoti.

It kā viņš komentētu laikapstākļus.

Takaya seja kļuva silta.

Viņa paskatījās uz savām kurpēm.

Gojo smaidīja.

“Jēziņ, Suguru. Tu esi nežēlīgs.”

“Viņa ir kaitinoša.”

Viņi devās uz pagalma pusi.

Takaya sekoja, cieši piespiedusi rokassomiņu pie krūtīm.

Viņa juta salocīto zīmīti tās iekšpusē.

Viņai vajadzēja viņam pajautāt.

Viņai tas bija jādara.

“Suguru?”

Viņš neatskatījās.

“Ko?”

“Vai varu tev kaut ko pajautāt?”

“Nē.”

Viņa pamirkšķināja.

“Bet—”

“Nē, Takaya.”

Gojo iesmējās.

“Vismaz ļauj viņai pabeigt, Suguru.”

Geto apstājās un paskatījās uz viņu.

“Labi. Ko?”

Takaya norija siekalas.

Viņas pirksti sataustīja salocīto zīmīti.

“Vai tu...”

Viņa vilcinājās.

Viņas balss bija ļoti klusa.

“Vai tu gribētu iet ar mani uz randiņu?”

Iestājās klusums.

Apmēram divas sekundes neviens neteica ne vārda.

Tad Gojo izplūda smieklos.

“NEVAR BŪT.”

Shoko aizsedza muti.

Takaya vaigi dega.

Viņa paskatījās uz Suguru.

Viņš vērās viņā.

Nesmaidīja.

Neizskatījās glaimots.

Vienkārši vērās viņā.

“Randiņu?”

Viņa pamāja.

“Jā...”

Viņš īsi iesmējās.

“Ar tevi?”

Viņas smaids kļuva nedrošs.

“Jā.”

“Kāpēc man tas būtu jādara?”

Viņa tūlīt nolaida skatienu.

“Es domāju, ka mēs varētu kaut ko apēst vai varbūt apmeklēt—”

“Takaya, mani tu neinteresē.”

Viņas pirksti sastinga.

“Es zinu, bet es domāju—”

“Tad kāpēc tu jautā?”

Viņa nespēja atbildēt.

Suguru papurināja galvu.

“Tu esi neticama.”

Gojo joprojām smējās.

“Viņa tiešām to domā nopietni!”

“Protams,” Suguru atbildēja. “Tā jau ir problēma.”

Viņš atkal paskatījās uz Takaya.

“Klausies uzmanīgi, stulbā sīkā radībiņa. Es negribu iet ar tevi uz randiņu. Es negribu ar tevi pastaigāties. Es negribu tavas dāvanas. Un es pavisam noteikti negribu, lai tu katru pēcpusdienu mani gaidi.”

Takaya acis sāka asarot.

Viņa mēģināja pasmaidīt.

Tas izdevās briesmīgi.

“Ak.”

“Saprati?”

Neliels mājiens ar galvu.

“Jā.”

“Labi.”

Viņš pagriezās.

“Nāc, Satoru.”

Gojo sekoja viņam, joprojām smaidīdams.

“Kādu dienu tu tai meitenei izraisīsi sirdslēkmi.”

“Tā nav mana atbildība.”

Shoko uz brīdi palika.

Viņa paskatījās uz Takaya.

“Varbūt tev šodien vajadzētu doties mājās.”

Takaya pamāja.

“Labi, Shoko-san.”

Kādu brīdi Takaya nekustējās.

Viņa stāvēja pagalmā, ar abām rokām satvērusi spieķi.

Mazā zīmīte joprojām bija viņas rokassomiņā.

Viņa lēnām to izņēma.

Papīrs bija mazliet saburzīts, jo viņa to bija turējusi tik cieši.

Viņa to atlocīja.

Mīļo Suguru!

Vai tu varbūt gribētu sestdien kaut kur aiziet ar mani? Es ļoti labprāt pavadītu laiku kopā ar tevi.

Takaya

Viņa to izlasīja divreiz.

Tad atkal salocīja.

Ļoti rūpīgi.

Viņa to neizmeta.

Viņa nespēja.

18.20 Takaya beidzot ieradās mājās.

Viņa bija pārgurusi.

Viņas kājas tik ļoti trīcēja, ka viņai nācās pieturēties pie gaiteņa sienas.

Garām pagāja kalpotājs.

“Takaya jaunkundz, jūsu tēvs ir jūs meklējis.”

Viņai noslīga vēders.

“Viņš ir dusmīgs?”

Kalpotājs izskatījās neērti.

“Es ieteiktu nekavējoties doties uz viņa kabinetu.”

Takaya norija siekalas.

“Paldies.”

Viņa klusi pieklauvēja.

“Ienāc.”

Viņas tēvs sēdēja aiz rakstāmgalda.

Uz galda bija neliela fotogrāfija.

Takaya to uzreiz atpazina.

Tā bija fotogrāfija, kurā viņa stāvēja pie Jujutsu vidusskolas.

Gaidīja.

Viņas tēvs paskatījās uz viņu.

“Vai paskaidrosi?”

Takaya kakls savilkās.

“Es...”

“Vai tu domā, ka šāda uzvedība ir pieņemama?”

“Nē, tēvs.”

“Tu jau mēnešiem ilgi dari sevi par apsmieklu.”

“Piedodiet.”

“Tu esi Zeninu dzimtas pārstāve. Tu nedzenies pakaļ vīriešiem.”

Viņš piecēlās.

“It īpaši ne tādiem vīriešiem, kuri par tevi neinteresējas.”

Takaya skatījās grīdā.

Viņas tēvs satvēra viņu aiz augšdelma.

“Tu pārtrauks šo smieklīgo uzvedību.”

Tas sāpēja.

Viņa neatraušās.

“Vai tu saproti?”

“Jā, tēvs.”

“Paskaties uz mani.”

Viņa to izdarīja.

“Vai tu saproti?”

“Jā.”

Viņš atlaida viņu, vienaldzīgi pagrūžot.

“Ej augšā. Un lai es par šo vairs nedzirdētu.”

Atkāpjoties Takaya mazliet paklupa.

Viņa atbalstījās uz spieķa.

“Ar labu nakti, tēvs.”

Viņš neatbildēja.

Tajā naktī Takaya sēdēja uz savas gultas malas.

Viņas istaba bija maza salīdzinājumā ar istabām, kas piederēja ģimenes vīriešiem.

Tajā bija šaura gulta, koka skapis, mazs rakstāmgalds un logs ar skatu uz muižas dārziem.

Viņa nolika rokassomiņu uz galda.

Tad izņēma salocīto zīmīti.

Viņa to uzlūkoja.

Ilgu laiku.

Viņas acis pildījās ar asarām.

Viņa nesaprata, kāpēc nespēj vienkārši pārstāt viņu mīlēt.

Suguru bija nejauks.

Viņš bija nepacietīgs.

Viņš lika viņai justies stulbai.

Dažreiz viņš uzlūkoja viņu tā, it kā viņas eksistence fiziski nogurdinātu.

Taču, kad viņa domāja par viņu, viņa atcerējās viņa garos, melnos matus, balsi un retās reizes, kad viņš bija ar viņu runājis, uzreiz neliekot aiziet.

Viņa gribēja būt tāda, kuru viņš ar prieku gaidītu satikt.

Viņa gribēja būt tāda, kuru viņš izvēlētos.

Tikai vienreiz.

Takaya rūpīgi ielika zīmīti naktsgaldiņa atvilktnē.

Tad viņa apgūlās.

Viņas kājas pulsēja sāpēs.

Sāpēja arī roka vietā, kur tēvs viņu bija satvēris.

Un rīt viņai, visticamāk, atkal būs jāapmeklē kārtējā ģimenes sanākšana.

Taču viņa jau domāja par Suguru.

Varbūt viņai vajadzētu atnest viņam kaut ko citu.

Varbūt viņam negaršo saldumi.

Varbūt viņai vajadzētu pamēģināt kafiju.

Varbūt—

Viņa aizvēra acis.

Pār viņas vaigu noritēja asara.

“...Es tikai gribēju vienu randiņu.”

Un no rīta Zeninu muiža atkal pamodīsies kā parasti.

Vīrieši dos rīkojumus.

Sievietes paklausīs.

Un Takaya atkal tiks atgādināts, ka vēlēties kaut ko sev pašai tiek uzskatīts par traucēkli.