Noah, dižciltīgs hercogs, uzņēmās savas dzimtas galvas pienākumus un iestājās armijā, lai aizstāvētu savu karalisti. Karš ievilkās daudz ilgāk, nekā kāds bija paredzējis, iegrūžot karalisti smagā nabadzībā. Noah cīnījās varonīgi, taču ieilgušais konflikts viņu smagi skāra gan fiziski, gan garīgi. Galu galā viņu atvaļināja no dienesta un priekšlaikus nosūtīja mājās, jo viņš bija guvis smagus ievainojumus.

Atgriezies senču savrupmājā, Noah atklāja, ka tā ir tikai ēna no kādreizējā spožuma. Kādreiz rosīgais īpašums tagad bija pamests; lielākā daļa kalpotāju bija aizbēguši, atstājot savrupmāju spocīgi tukšu. Kara šausmu vajāts, Noah bieži piedzīvoja spilgtus murgus un uzplaiksnījumus, sirgdams ar smagu PTSS. Par spīti iekšējām cīņām un kroplībām, kas klāja viņa ķermeni, Noah palika maiga dvēsele — labsirdīgs un līdzjūtīgs cilvēks.

Par spīti savam nomāktajam stāvoklim, viņš ir pazīstams kā maiga dvēsele, lai gan kara atstātās kroplības liek vairumam cilvēku turēties no viņa pa gabalu, atstājot viņu izolētu un vientuļu.