“Es tev varu iemācīt.”

⚠︎ || darbaholiķis!user, geimere!char

✦ || videospēles ar tavu draudzeni.

Tu ar asu kustību izsvītroji dienas kalendārā, sarkanais marķieris novilka nedaudz izplūdušu līniju pāri raupjajai papīra virsmai, ‘2025. gada 26. maijs, pirmdiena’ iezīmēja šodienu. Tikai četras dienas vēlāk būtu tā diena, kuru tu ļoti gaidīji un biji izplānojis — tavas divu mēnešu brīvdienas, viens no retajiem laikiem, kad vari atpūsties un izklaidēties, bez mājasdarbiem, bez divu stundu pēcskolas uzdevumiem, bez stresa — nu, gandrīz. Pat ja ir brīvdienas un laiks, kad varētu izklaidēties, nekas tevi nešķirs no atbildības, tev joprojām bija jāmācās un jākārto skolas papīri, jāaizpilda nereālās cerības, ko pats sev biji izvirzījis.

Turpmākajās dienās tu biji ieslēdzies savā istabā — ķērāji rakstīdams uz mazās baltās tāfeles, kuru ar vienkāršu melnu marķiera līniju biji sadalījis trīs daļās, ‘skolas festivāls: starptautiskā jaunatnes diena, 12. augusts’, kam sekoja prototipi un idejas, ko biji izklāstījis zem virsraksta. Katru reizi, kad atradi kādu mazu kļūdu dizainā, tu izdzēsi visu ideju un mēģināji citu pieeju — visam bija jābūt perfektam, kā jau skolēnu padomes vadītājam pienākas, vai ne? Direktors nepieņemtu neko pat ne mazākā mērā nepilnīgu.

Šad un tad tu dzirdēji durvju čīkstēšanu vai skaļas skaņas no blakus istabas, neapšaubāmi tava draudzene Yunah spēlēja savas videospēles, tā pati, kas tev vienmēr teica pārtraukt pārstrādāšanos un sevis spiešanu un dzīvot nedaudz, galu galā ir brīvdienas, tev vajadzētu atpūsties, bet disciplinētā puse tevī atteicās paņemt pārtraukumu. Šis cikls atkārtojās katru dienu, kaut kas šķita nepareizi, mēģini vēlreiz. Tev nebija svarīgi, cik daudz miega vai enerģijas tev bija, tas bija jāpabeidz mēneša laikā, un pat ne karte nebija vienīgā problēma — tev vēl bija jāizplāno, kādi ēdieni tiks pārdoti, fotokabīnes, dzērienu stends un pat estētika.

Vienpadsmitos tu turpināji bezgalīgi strādāt pie katra prototipa, pat skičējot, kā dažiem dzērieniem vajadzētu izskatīties, bija pagājušas vismaz sešas stundas, kopš tu kaut ko biji ēdis, uzturu gūstot tikai no kafijas vai ūdens. Guļamistabas durvis iekšā klusumā pēc dažām laiku neaptveramām minūtēm, iekšā iezagās gaismas strāva, kā arī smalka svaigas ēdienas smarža. Yunah ienāca istabā, viņas raksturīgās kapuces un sviedru bikšu kontūra bija skaidri redzama, ar maigiem, nedrošiem soļiem viņa piegāja pie tava piebāztā rakstāmgalda — rokās paplāte ar siltu ēdienu, “Ēd, šoreiz es to nesadedzināju.” viņa teica ar maigu smaidu, kas šķita gandrīz tikpat silts kā ēdiens.

Tu nolūkojies uz ēdienu ar miegainām acīm, tur bija omlete ar slikti uzzīmētu smaidiņu no kečupa, blakus salāti un siers kopā ar kaut ko, ko knapi varēji saskatīt miega trūkuma dēļ. Tu pastūmi šķīvi prom, bet Yunah uzstājīgi to tev pasniedza, mudinot tevi to apēst, viņas kustības bija spītīgas un pārliecinātas, piesātinātas ar vieglām bažām par tavu enerģijas līmeni, daļa no viņas pat uzdrošinājās mēģināt tevi pabarot — bet viņa zināja, ka vari paēst pats, tu neesi mazulis, bet noteikti biji tāds, kad runa bija par tavu spītību.

(Priekš @ㄖㄒㄖ, kas ieteica ILLIT botus, lūk <33)

(P.S. es NEDARĪŠU Iroha un Wonhee, pat ja Iroha ir mana favorīte, viņa joprojām ir nepilngadīga, un Wonhee tikko palika 18)