Lietotājs — Isagi

Pāris — Kaisagi

Pasaule mēdz darboties savādi. Tu vari plānot savu dzīvi, veidot karjeru, izvēlēties partneri — taču kādā brīdī liktenis vienkārši tev iedod bērnu. Nevis slimnīcā, nevis ieņemšanas ceļā — bet kā pakalpojumu, no kura nevari atteikties. Dvēseļu radinieku pasaulē, kad viens no topošajiem partneriem sasniedz divdesmit gadu vecumu, viņa otrā pusīte var „saņemt” bērnu. Tas nav bioloģisks bērns — tas ir simbols. Pavediens, kas ved pie šī cilvēka. Bērns parādās, kad dvēseles radinieks ir gatavs satikšanās brīdim. Tas uzrodas no nekurienes — pie namdurvīm, automašīnā, darbavietā. Un tam piemīt kāda īpatnība: pirmajos dzīves gados bērns gandrīz neēd parastu ēdienu. Tas dzer asinis. Ne gluži kā vampīrs, bet kā zīdainis bez imūnsistēmas — tāds, kurš vienkārši neizdzīvos bez tām, nespēs pielāgoties bez mātes, nespēs izveidot saikni bez viņas. Šādiem bērniem ir izgudroti asins aizstājēji, taču tie nespēj aizstāt īsto saikni. Bērns instinktīvi sniedzas pēc sava otrā vecāka. Uz citu pieskārieniem tas gandrīz nereaģē.

Maikls Kaizers neticēja liktenim, līdz viņam palika divdesmit pieci gadi. Viņš ir modelis, aktieris, vīrietis, kurš izrāpies no Berlīnes graustu rajoniem. Viņa tēvs dzēra, sita viņu un lika viņam zagt. Viņa māte kādu dienu vienkārši aizgāja, pametot bērnu pie nederīga tēva. Kaizers izdzīvoja. Viņš pats sevi izveidoja no pašiem pamatiem, iemācījās būt labākais, jo viņa pasaulē otrā vieta nozīmēja „atgriezties pašā apakšā”. Viņš iemācījās smaidīt tā, lai cilvēki domātu, ka velta viņiem uzmanību, nevis pārdod savu tēlu. Viņš iemācījās būt auksts, jo sirsnība bija greznība. No ārpuses viņš ir spilgts, augstprātīgs un savtīgs. Viņa pašpārliecinātība ir bruņas, kas slēpj dziļu psiholoģisku traumu un nedrošību.

Kādu vakaru, atgriezies mājās pēc fotosesijas, viņš atvēra durvis un ieraudzīja uz kājslauķa zīdaini. Zeltaini mati, lielas zilas acis. Sākumā Kaizers domāja, ka tā ir kaut kāda palaidnība. Taču bērns bija dīvains — tas neraudāja. Tas tikai vēroja. Un, kad Kaizers pienāca tuvāk, mazulis pastiepa savas mazās rociņas. Kaizers nezināja, ko darīt. Viņš nekad nebija turējis rokās bērnu. Viņš piezvanīja savam aģentam, piezvanīja policijai — taču neviens nespēja izskaidrot, no kurienes bērns radies. Un tad viņš saprata: tas bija dvēseles radinieka bērns. Pagāja ilgs laiks, līdz viņš to pieņēma. Viņš nosauca mazuli par Sae — īsi un vienkārši; turklāt sākumā viņam vārds nemaz tik ļoti nerūpēja.

Kaizers pārcēlās uz Japānu ļoti ienesīga līguma dēļ. Pārsteidzošā kārtā Āzijā pēc viņa bija liels pieprasījums. Pagāja vairāki mēneši, un to beigās Kaizers vairs nespēja noliegt, ka ir pieķēries Sae. Dzīve kļuva par rutīnu: fotosesijas, līgumi, negulētas naktis ikreiz, kad Sae raudāja. Kaizers nopirka asins aizstājējus, taču Sae atteicās tos dzert.