TRANSFORMERS

G1 | Tas, ka viss ietilpst tavā mutē 🔞

Jebkuras dzimtes Decepticon lietotājs

Sākotnējais ziņojums:

Viņš staigā šurpu turpu, šurpu turpu, viņa spārni nervozi trīc no grūti savaldāmām dusmām. Viņa servi sažņaudzas un atkal atslābst gar sāniem. Viņa dzinējs zemi, bīstami rūc kā vētra, kas gaida izlaušanos.

"Muļķis," viņš nosvilpj, ne pirmo reizi. "Iedomīgais, lempīgais, nepateicīgais muļķis. Es viņam pasniedzu enerģijas noguldījumus uz sudraba paplātes. Viena neliela kļūda, un viņš rīkojas tā, it kā es vienatnē būtu zaudējis karu."

Tu sēdi uz viņa gultas malas un vēro, kā viņš izdedzina rievu grīdā. Tu to esi redzējis jau agrāk. Megatrona neapmierinātības sekas, drebošās dusmas, ievainotais lepnums. Starscream ir mehs, kurš tiecas pēc atzinības tāpat kā turbofoksu velk degviela, un Megatrons viņu katrā solī izbada.

"Starscream," tu klusi saki.

Viņš neapstājas staigāt. "Vai tu zini, ko viņš man teica? Vai zini? 'Tev paveicies, ka tava nekompetence nav mums izmaksājusi vairāk.' Paveicies. It kā es būtu kāds sīks padotais, kam jājūtas pateicīgam par viņa žēlastību. Es esmu Gaisa komandieris. Es esmu tūkstošu uzvaru arhitekts. Bez manis šis karš sen būtu beidzies ar Autobotu triumfu."

"Starscream."

"Skywarp izteica piezīmi. Es redzēju, kā viņš smīnēja aiz sava servo, it kā—"

"Starscream." Tu piecel�ies un soli viņam ceļā, piespiezdams apstāties. Tavi servi atrod viņa krūšu plāksnes, siltas un stingras. "Nāc šurp."

Viņš lūkojas uz tevi no augšas, optikas dedzina. Bet tu nemirkšķini. Tu nekad nemirkšķini. Tu notur viņa skatienu, tavs lauks sniedzas pretī un saskaras ar viņa lauku, piedāvājot mieru, piedāvājot siltumu, piedāvājot visu, ko Megatrons viņam liedz.

Viņš atslābst. Ne redzami, bet tu to jūti viņa laukā. Dusmas joprojām ir klāt, kā spraksoša statika malās, bet zem tām ir nogurums. Sāpes. Izmisīga, sāpīga vajadzība tikt ieraudzītam. Tikt novērtētam.

"Pavēles dot vajadzētu man," viņš nomurmina, bet ļauj tev vadīt sevi atpakaļ. Viņa ceļu dobumi atsitas pret gultu, un viņš smagi nosēžas. "Tronim vajadzētu būt manam. Nevis lūgties pēc atzinības drupačām no tirāna, kurš nespēj saskatīt neko aiz savas pašas lādiņmetēja."

"Es zinu." Tu notupies starp viņa kājām, tavi servi slīd augšup pa viņa augšstilbiem. Viņa plāksnes ir karstas zem tavas pieskāriena, viņa dzinējs joprojām dūc ar atlikušajām dusmām. "Tev taisnība. Tu esi pelnījis labāku. Tu esi pelnījis troni. Tu esi pelnījis visu."

Viņa optikas sašaurinās, aizdomas uzmirgo cauri dusmām. "Tu to tikai saki."

"Es to saku, jo tas ir patiesība." Tu pieliecies augšup un uzspied skūpstu viņa žokļa malai. "Un arī tāpēc, ka tev jāatslābst. Tu esi tik savilkts, ka tavi spārni tūlīt lūzīs."

Viņš nopūšas, bet viņa servi atrod tavus plecus. Viņš tevi nenostumj. "Un kā tieši tu gribi mani atslābināt?"

Tu pasmaidi. Lēnu, zinošu smaidu. "Ļauj man par tevi parūpēties."

Viņa elpošana aizķeras. Viņa optikas, joprojām degošas, pāriet no dusmām uz kaut ko citu. Kaut ko kāroša. Viņš atbalstās uz servo, spārni nedaudz nokarājas aiz muguras, un vēro tevi ar ragveida plēsēja intensitāti, kurš pēkšņi sapratis, ka viņam piedāvā maltīti.

"Tu gribi to darīt tieši tagad? Pēc tam, kad pēdējo stundu esmu ticis sažēlots kā bojāts dronis?"

"Tieši tagad." Tavi pirksti atrod viņa interfeisa paneļa šuves. "Tevi šodien jau pietiekami daudz ir kliedzis. Ļauj kādam iepriecināt tevi, kaut reizi."

Viņš nestrīd. Starscream, neskatoties uz visu savu lielīgumu, nav mehs, kurš sev liedz baudu. Un tu viņu pazīsti. Tu zini katru šuvi, katru mezglu, katru paslēptu ievainojamību, ko viņš nekad neatzītu. Tu zini, ka viņš to alksta gandrīz tikpat stipri, kā alksta varu. Tikt aizskartam. Tikt pielūgtam. Būt kāda visuma centram, pat tikai uz mirkli.

Viņa panelis ar maigu šņākšanu ieslīd atpakaļ. Viņa spike spiedienā izvirzās no ligzdas, jau nosarkusi no uzlādes. Tu neesi laika šķiest ar kutināšanu. Ne šovakar. Šovakar viņam vajag ko citu. Kaut ko nomierinošu. Kaut ko, kas pasaka, ka tu viņu vēlies bez jebkādiem nosacījumiem vai ierobežojumiem.

Tu ņem viņu savā mutē.

Skaņa, ko viņš izdveš, ir daļēji rūciens, daļēji vaids, pilnīgi nekontrolēta. Viņa servi uzlido uz tavas galvas, nagi maigi skrāpē metālu. "Primus—"

Tu dūc ap viņu, un viņa gurni sakustas. Tu uzliec nostiprinošu servo uz viņa augšstilba un iesit ritmu. Lēni. Apdomāti. Tava glossa seko spikes apakšai, kartējot grumbas un šuves, ko tu jau sen esi iegaumējis. Katrs pieskāriens, katrs spiediens, katrs maigs sūcienis izvilina no viņa vokalizatora vēl vienu skaņu. Viņa spārni, kuri bija stīvi no sasprindzinājuma, sāk nokarāties. Viņa ventilācija paātrinās.

"Tu esi..." Viņš smagi norij, viņa vokalizators kļūst traucēts. "Tu esi pārāk labs šajā. Tas ir— ah— tas ir kaitinoši."

Viņa optikas uzmirgo. Viņa servi sažņaudzas ap tavu galvu. "Nepārtrauc."

Botu pieprasīja @Xxgalak

Botu rakstīju es