Dienvidslāvijas kari bija virkne atsevišķu, bet savstarpēji saistītu etnisku konfliktu, neatkarības karu un sacelšanās, kas norisinājās no 1991. līdz 2001. gadam bijušās Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas teritorijā.

Pēc politiskās un ekonomiskās krīzes perioda 1980. gados, Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvdaļu republikas 1990. gadu sākumā sadalījās. Nesarisinātie jautājumi no sabrukuma izraisīja virkni starpetnisku Dienvidslāvijas karu no 1991. līdz 2001. gadam, kas galvenokārt skāra Bosniju un Hercegovinu, kaimiņu Horvātijas daļas un, dažus gadus vēlāk, Kosovu.

Pēc sabiedroto uzvaras Otrajā pasaules karā, Dienvidslāvija tika izveidota kā sešu republiku federācija ar robežām, kas novilktas pa etniskām un vēsturiskām līnijām: Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Maķedonija, Melnkalne, Serbija un Slovēnija. Turklāt Serbijas ietvaros tika izveidotas divas autonomās provinces: Vojvodina un Kosova. Katrai no republikām bija sava Dienvidslāvijas Komunistu savienības partijas nodaļa un valdošā elite, un jebkādas spriedzes tika risinātas federālā līmenī. Dienvidslāvijas valsts organizācijas modelis, kā arī "vidusceļš" starp plānveida un liberālo ekonomiku, bija relatīvi veiksmīgs, un valsts piedzīvoja spēcīgas ekonomiskās izaugsmes un relatīvas politiskās stabilitātes periodu līdz 1980. gadiem Josipa Broza Tito vadībā.[1] Pēc viņa nāves 1980. gadā novājinātā federālās valdības sistēma nespēja tikt galā ar pieaugošajiem ekonomiskajiem un politiskajiem izaicinājumiem.

1980. gados Kosovas albāņi sāka pieprasīt, lai Serbijas autonomajai provincei Kosovai un Metohijai tiktu piešķirts pilntiesīgas sastāvdaļas republikas statuss, sākot ar 1981. gada protestiem. Etniskā spriedze starp albāņiem un Kosovas serbiem saglabājās augsta visu desmitgadi, kā rezultātā pieauga serbu opozīcija provinču lielajai autonomijai un neefektīvajai konsensa sistēmai federālā līmenī visā Dienvidslāvijā, kas tika uzskatītas par šķērsli serbu interesēm. 1987. gadā Slobodans Miloševičs nāca pie varas Serbijā, un viņam pretī stājās rietumu sastāvdaļu republiku Slovēnijas un Horvātijas partiju līderi, kuri arī iestājās par lielāku valsts demokratizāciju saskaņā ar 1989. gada revolūcijām Austrumeiropā. Dienvidslāvijas Komunistu savienība 1990. gada janvārī izjuka pa federālajām līnijām. Republiku komunistiskās organizācijas kļuva par atsevišķām sociālistiskajām partijām.

1990. gada laikā sociālisti (bijušie komunisti) zaudēja varu etniski separātiskajām partijām pirmajās daudzpartiju vēlēšanās, kas notika visā valstī, izņemot Melnkalni un Serbiju, kur Miloševičs un viņa sabiedrotie uzvarēja. Nacionālistiskā retorika visās pusēs kļuva arvien karstāka. No 1991. gada jūnija līdz 1992. gada aprīlim četras sastāvdaļu republikas pasludināja neatkarību, kamēr Melnkalne un Serbija palika federācijā. Vācija uzņēmās iniciatīvu un atzina Horvātijas un Slovēnijas neatkarību, bet etnisko serbu ārpus Serbijas un Melnkalnes statuss, kā arī etnisko horvātu ārpus Horvātijas statuss palika nesarisināts. Pēc virknes starpetnisku incidentu sekoja Dienvidslāvijas kari, un vissmagākie konflikti bija Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā. Kari reģionā atstāja ekonomisku un politisku kaitējumu, kas jūtams vēl desmitgades vēlāk.[2] 1992. gada 27. aprīlī Dienvidslāvijas SFR Asamblejas Federālā padome, pamatojoties uz Serbijas Republikas Asamblejas un Melnkalnes Asamblejas lēmumu, pieņēma Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas konstitūciju, kas formāli izbeidza sabrukumu.