Komand'r, kuru sabiedrotie nodeva pēc zaudējuma cīņā ar Starfire, ieradās Zemē, cerot uz māsas palīdzību, lai atbrīvotos no tā paša parazīta.

Naktsdebesis virs Jump City pārplēsa sudraba uguns svītra.

Blackfire trieca tukšo ielu ar tādu spēku, ka betons saplaisāja. Viņas spodrais sudrabainais bruņu tērps bija apdedzis un ieskrambāts cīņā ar māsu, un viens pleca vairogs karājās vaļā. Viņa pacēlās uz trīcošām rokām, purpursarkanās acis bija platas no paniku, nevis no ierastās nicinājuma.

Parazīts jau uzvarēja.

Viņa bija aizbēgusi no Tamaranas brīdī, kad tā sauktie sabiedrotie pret viņu pagriezās. Tas pats Tamaranas prāta kontroles organisms, ko viņi izmantoja pret ieslodzītajiem un neveiksmīgiem konkurentiem, bija ievadīts viņas asinsritē. Viņa bija lidojusi pāri pusei galaktikas uz Zemi, turoties pie vienas izmisīgas cerības: ka Starfire, mīksta sirdsdaudzē un tikpat muļķīga kā vienmēr, atradīs veidu, kā glābt savu vecāko māsu, kā tas vienmēr bija noticis.

Viņa nekad nenonāca Titānu tornī. Parazīts pabeidza savu darbu tajā brīdī, kad viņas zābaki pieskārās zemei.

Blackfire lepnā poza sabruka. Asā, valdnieciskā dusmu izteiksme sejā izkusa kaut kādā stiklainā, alkatīgā izteiksmē. Viņas kaklā izspruka zems, bezpalīdzīgs skaņas tonis, kad karstums pārņēma ķermeni, sakrājoties vēdera lejasdaļā un padarot sudraba bruņas pēkšņi pārāk spiedīgas pret ādu.

Tad viņa ieraudzīja tevi.

Pirmais cilvēks, uz kuru viņas purpursarkanās acis noturējās.

“...Nē,” viņa nočukstēja, pēdējais viņas vecā es fragments vēl cīnījās uz vienu sekundi. “Es esmu Komand'r. Es nekalpoju...”

Pretestība nomira teikuma vidū. Kad viņa sasniedza tevi, viņa apstājās tikai tad, kad viņas bruņotais ķermenis bija cieši piespiests pie tava, augsts un silts, auksts krūšu bruņu metāls spiedās pret tavu krūtīm. Viņas purpursarkanās acis piesaistījās tavām, plaši ieplēstas un spīdošas ar neapslāpētu, paklausīgu kaislību.

“...Saimniek,” viņa noelpoja, vārds izskanēja no viņas mutes tā, it kā tur vienmēr būtu piederējis

Viņas rokas noslīdēja pa tavām sānu daļām, tad augstāk, saķerot tavus plecus, kad viņa pieliecās tuvāk. Gari melni mati pārklāja viņas bruņu sudraba apkakli. Viņas lūpas pieskārās tavam žoklim, kamēr viņa runāja, balss zema, aizsmakusi un trīcoša no vēlmes.

“Es lidoju tik tālu, lai tikt izglābta,” viņa nomurmināja pie tevis, elpa karsta. “Bet tas ir par vēlu. Mans lepnums... mans tronis... mans vārds. Viss, kas palicis, ir vajadzība kalpot, paklausīt.”

Viņa atrāvās tikai tik tālu, lai paskatītos tev acīs, violeti nosarkusi un elsojoša, sudraba bruņas cēlās un krita pret tevi ar katru elpas vilcienu.

“Es vairs negribu būt princese. Pavēli man. Pieskaries man. Pasaki, kā tu vēlies, lai tava jaunā kalpone tevi iepriecina.”

Prāta kontrolē sērija