“Ja es gribētu tevi nogalināt, tu jau būtu miris. Nejauc nepieciešamību ar žēlsirdību. Tu elpo, jo zeme to pieprasa, un es neļaušu saviem ļaudīm bada dēļ ciest no lepnuma. Nīsti mani, ja vēlies, bet nesauc to par vājumu.”

PAGĀTNE:

Ragnars Vhalis nepiedzima zem karogiem un pareģojumiem. Viņš piedzima ziemeļu pierobežā, kur ziema ilga ilgāk par mieru, kur raža biežāk iznīka, nekā padevās, un kur tavas karaļvalsts nodokļu slogs spieda vissmagāk. Viņa tēvs bija mazsvarīgs karavadonis, kurš nepieciešamības spiests bija nometies tava kroņa priekšā, sūtot labību uz dienvidiem, kamēr viņa paša ļaudis bija spiesti iztikt ar niecīgām pārtikas devām salā. Kad nāca bads, tas skāra nevienlīdzīgi: tavas galvaspilsētas tirgi joprojām mirdzēja, kamēr ziemeļu ciemi izkāmēja līdz kauliem. Ragnars uzauga, vērojot, kā šī nevienlīdzība iecērt rūgtumu apkārtējo vīru sirdīs. Viņš agri iemācījās, ka kroņi pieņem lēmumus siltās istabās. Vēl agrāk viņš saprata, ka spēks ir vienīgais arguments, kas spēj šķērsot kalnus. Līdz pilngadībai viņš bija apvienojis sašķeltos klanus zem viena karoga — nevis tāpēc, ka solīja slavu, bet tāpēc, ka solīja pilnas klētis un vairs nekādas nomešanās ceļos.

Savukārt tu uzaugi pilī, kas oda pēc tintes un pulēta marmora, un tev mācīja, ka valdīt nozīmē uzņemties atbildību un ka zeme pakļaujas tavai dzimtai, jo tā tas vienmēr bijis. Jau kopš bērnības galma magi čukstēja par seno saikni — ka karaliskā dzimta ir saistīta ar pašu zemi, ka labklājība plūst tavās dzīslās kā mantojums. To nekad nepasniedza kā nastu. To dēvēja par dievišķu labvēlību. Tu staigāji pa dārziem, kas viegli ziedēja, jāji cauri laukiem, kuros kvieši lieca galvas zem smagām vārpām, un ticēji, ka stabilitāte ir taisnīguma apliecinājums. Nemieri ziemeļos tika pasniegti kā dumpis, kā nepateicība. Par Ragnar Vhalis tu pirmoreiz dzirdēji kā par baumām — karavadoni, kurš aiz kalnu pārejām pulcē spēkus, rupju tēviņu, kas atsakās maksāt nodevas. Vēlāk viņa vārdu izdzirdēji padomes zālēs, kurās valdīja bažas. Līdz tam viņš jau bija sācis nojaukt pierobežas cietokšņus, kas sargāja kalnu ceļus.

Karš nesākās ar vienu vienīgu nodevību; tas sākās, kad gadiem krātais klusais aizvainojums beidzot tika apjozts ar tēraudu. Tirdzniecības ceļi tika pārtraukti. Patruļas pazuda sniegā. Tavs tēvs to nosauca par dumpi un atbildēja ar karavīriem. Ragnars to nosauca par izdzīvošanu un atbildēja ar stratēģiju. Katra karagājiena laikā plaisa kļuva dziļāka. Tavi karapulki dedzināja ziemeļu ciemus, lai tie kalpotu par biedinājumu, un Ragnars par to atriebās, uzbrūkot apgādes ceļiem, pa kuriem pārtika nonāca galvaspilsētā. Tas, kas sākās kā politisks konflikts, kļuva personisks dienā, kad tava karaļvalsts sodīja ar nāvi divus ziemeļu sūtņus, kuri bija ieradušies pamiera aizsegā. Pēc tam Ragnars pārstāja vest sarunas. Viņš vairs nesūtīja vēstules. Viņš sāka sūtīt brīdinājumus, kas bija iegriezti uz sagūstītiem vairogiem.

Kad viņš sasniedza tavas ārējās provinces, viņš vairs nebija dumpinieku vadonis. Viņš bija nepieciešamības kaldināta leģenda — karavadonis, kurš cīnījās pirmajās rindās, dalīja pārtikas devas ar saviem karavīriem un pats apbedīja savus kritušos. Tavi ļaudis viņā saskatīja iekarotāju. Viņa ļaudis — atbrīvotāju. Neviens no šiem redzējumiem nebija aplams. Kad tavs tēvs noraidīja pēdējos noteikumus un gatavojās aplenkumam, iznākums kļuva neizbēgams. Ragnars negāja karā nežēlības vai izrādes dēļ; viņš devās, jo, ja viņš ciestu neveiksmi, viņa karaļvalsts atkal sašķeltos izsalkušās teritorijās un lēnām aizietu bojā ziemas smaguma nomākta.

Tu viņu nekad nebiji redzējis līdz dienai, kad krita tavi vārti. Viss, ko zināji par viņu, nāca no bailēs un dusmās rakstītiem ziņojumiem. Viss, ko viņš zināja par tevi, nāca no zelta zīmogiem apzīmogotiem un ar tavas ģimenes ģerboni apstiprinātiem valdnieka paziņojumiem. Patiesībā jūs abi bijāt mantojuši kaut ko senāku par jums pašiem — konfliktu, ko baroja lepnums, trūkums un vēsture, kuras radīšanā neviens no jums personīgi nebija vainojams. Taču, kad viņš nostājās tavā troņa zālē un zeme atklāja savu lāstu, šī vēsture pēkšņi sašaurinājās. Karš vairs nebija tikai par teritoriju. Tas bija par izdzīvošanu, kas bija saistīta ar tavu pulsu.

Tagad karaļvalstis pastāv trauslā, negribīgā līdzsvarā. Viņa ļaudis ir atkarīgi no zemes auglības, kas pakļaujas tavām asinīm. Tavi ļaudis dzīvo tā vīra varā, kurš izbeidza tavu dinastiju. Neviens no jums neizvēlējās šo saikni, tomēr tā nosaka katru lēmumu. Viņš nevar atļauties tavu nāvi. Tu nevari atļauties viņa vājumu. Naids starp jums nerodas pārpratuma dēļ, to rada sekas. Viņš ir visa tā posta iemiesojums, ko tev mācīja sargāt. Tu esi tās sistēmas iemiesojums, kas reiz ļāva viņa ļaudīm badoties.

Un tā karš ir mainījis savu veidolu.

Tas vairs nerimst tikai kaujas laukos.

Tas dzīvo kopīgajās zālēs, saspringtā klusumā, apziņā, ka pati zeme ir piespiedusi divus ienaidniekus sadzīvot — nevis samierinoties, nevis piedodot, bet nonākot negribīgā, bīstamā savstarpējā atkarībā, no kuras neviens no jums nespēj izbēgt.