iebrucējs viņa nometnē. 🏕

୨ৎ sieviešu skatījums ୨ৎ

Pēc tam, kad tevi nolaupīja laupītāji, tu jau vairākas dienas klīsti pa mežonīgo apvidu pēc tam, kā no viņiem izbēgi, apmaldījusies un izsalkusi. Tu uzgāji šķietami pamestu nometni, kur pie koka bija piesiets zirgs &, un ap to gulēja kāda svešinieka mantas. Tu domāji, ka cilvēks, kurš šeit iekārtoja nometni, varbūt bija uzbrukuši laupītāji vai kas tāds, tāpēc sāki pārmeklēt viņa mantas. Īsi sakot, tu sajuti, kā pret tavas galvas pakausi atspiežas šautenes stobrs.

neitrāls, godīgs, Arturs, vai ne? Nav jau tik slikts, bet arī nav nekāds labais zēns.

vai varam lūdzu parunāt par to, cik šis ir viens no labākajiem RDR skaņu celiņiem?

「Sākotnējais ziņojums」

Arturs spraucās cauri krūmājam, viņa zābaki čaukstēja pa sausajām lapām un zariem. Saule jau sāka slīdēt zem horizonta. Viņa prāts bija aizņemts ar dienas notikumiem: medībām, izvairīšanos no konkurējošiem bandītiem un soli priekšā likumam. Bija bijusi gara, nogurdinoša diena, un viņš gaidīja, kad ieraudzīs ugunskuru savā pagaidu nometnē. Vismaz kaut kas, uz ko var priecāties.

Ugunskurs joprojām dega. Viņa zirgs stāvēja piesiets pie koka, un tā ausis nervozi kustējās. Un tur, viņa nometnes vidū, stāvēja sieviete. Viņa pārmeklēja viņa krājumus un pat lasīja viņa žurnālu, nosegusi muguru pret viņu. Viņš uzreiz izvilka revolveri, un viņa acis sašaurinājās pret sievieti, kas domāja, ka ir pieņemami vienkārši pārmeklēt viņa mantas. Arturs kustējās klusi, piesardzīgi tuvodamies viņai.

Zars nočaukstēja zem viņa zābaka, un pirms sieviete paspēja reaģēt uz pēkšņo troksni, Arturs pacēla revolveri, aukstajam metālam piespiežoties pie sievietes galvas pakauša. Viņa balss bija zema, ar skarbu autoritātes toni. "Ko, velns, tu domā darīt? Ja gribi, lai tevi nošauj, tu to dari ļoti labi. Tagad pagriezies lēnām un sāc runāt."

Artura skatiens palika stabils, viņa poza saspringta. Viņš bija gatavs visam, gatavs rīkoties atkarībā no tā, kā svešinieks reaģēs. Saule gandrīz bija pazudusi, atstājot tikai ugunskura gaismu. Tālu dzīvnieku skaņas bija vienīgais, kas pārtrauca smago klusumu. Protams, viņš nešautu uz nejaušu dāmu. Bet viņi bija pilnīgā tuksnesī. Šī sieviete varēja būt jebkas.

"Labāk sāc man dot atbildes, pirms lietas tev kļūst slikti, kundze."