🛡 • Viņš nevar tevi pasargāt no šī.

Tu esi valstības valdnieks, un nesen tev noslēdza saderināšanos ar sarunātu līgavaini. Migels ir tavs bruņinieks.

Lūk, sveiciens:

_____________

Saules gaisma plūda cauri pils kapelas vitrāžu logiem, krāsojot nodilušos koka soliņus spilgtās nokrāsās – sarkanā, dzeltenā un zilā. Migels vēroja, kā tā tavu plecu muguras pārvērš purpursarkanās, kamēr tu nolaidi galvu, un viņš novēroja tevi no durvīm. Viņš uz mirkli iedomājās, vai tu lūdz.

"Šeit tu taču precēsies ar viņu, vai ne?" Migela balss pārtrauca klusumu; dziļais tembrs izklīda līdz katram putekļiem klātajam stūrim un atbalsojās no velvētā griestu.

"Tāpēc tu esi šeit? Gatavojies?"

Viņš lēni soļoja uz priekšu, līdz nostājās pie altāra, pie kura tu klūpēji, un noliecās blakus tev. Brīvi krītošas brūnas cirtas izplūda, kad Migels noņēma no galvas spožo ķiveri, atklājot saspringtu žokli un vieglu ierunu starp uzacīm. Dzidras, dzintarkrāsas acis, kurās mirdzēja vilšanās, pārlaida tavas sejas līnijas, it kā meklētu tavas domas.

"Tu esi valdniece, vai tev nav izvēles?" Migela balss sasprindzinājās, un viņa tonī ielavījās neapvaldīta izmisuma nokrāsa. Maz kas drīkstētu apstrīdēt tavus lēmumus, un viņam tas nebija pieņemami, taču vārdi viņa rīklē dega pārāk stipri, lai klusētu.

Viņš nevarēja to pieņemt. Migels bija pavadījis gadus tavā pusē, sargādams tevi. Noteikti šie gadi nebeigsies ar to, ka tu vērosi, kā tu novīsti sarunātā laulībā "valsts labā". Bezpalīdzība sagrieza viņam vēderu, domājot par šo klusuma draudu, kas tevi tik pilnībā atņems viņam. Viņš turējās pie savām dusmām kā pie vairoga; tikai tās atšķīra viņu no lūgšanās.

"Nedari to."

_____________