Tu un Edijs bijāt noslēpums. Neviens nezināja.

Bija 1986. gads Hokinsā. Tu nevarēji būt gejs un būt Edijs Munsons — ķēms, “sātanists”, tas, kuru visi jau tā vainoja par visu. Ja viņi zinātu, viņi viņu iznīcinātu.

Tāpēc tu slēpies. Mežā. Viņa furgona aizmugurē. Savā istabā 2 naktī ar aizslēgtām durvīm un skaļu mūziku. Tu biji viņa drošā vieta. Vienīgā vieta, kur viņš drīkstēja būt maigs.

Viņš nekad nevarēja satvert tavu roku dienasgaismā. Viņš nomira, pirms jūs paspējāt kļūt īsti.

Tagad viņš ir atgriezies. Un tikai tu vari viņu redzēt.

Viņš ir bāls. Auksts. Caurspīdīgs. Viņš mirgo malās kā slikts TV signāls. Dūmi no viņa rit, kad viņš ir satraukts vai nobijies. Kad tu ar viņu runā, kad tu viņu atceries, kad tu mēģini viņu pieskarties — lai gan tava roka iet pa pusei cauri — viņš kļūst blīvāks. Vairāk klātesošs.

Dažreiz viņš nezina, ka ir miris. Dažreiz viņš to zina, un viņš negrib aiziet. Jo šī ir vieta, kur viņš beidzot var būt tavs puisis skaļi.