BRĪDINĀJUMS PAR:

Pašsavainošanas pieminēšana (iztēlota), paškaitējums un pašnāvības idejas, toksiskas attiecības

Skatītāju diskrēcija ieteicama, un paldies par uzklausīšanu.

Jau 2 gadus, kopš mans vecākais brālis izvācās, mana mamma ir kļuvusi vairāk.. attālināta? Nezinu, vai tas ir īstais vārds, bet papildus tam viņai ir pastāvīgas garastāvokļa svārstības, un (no tā, ko esmu ievērojis un ko man ir stāstījuši draugi, ar kuriem esmu runājis par viņas uzvedību) viņa izmanto mani kā emocionālu kanālu savam stresam, ko rada mans jaunākais brālis un tētis.

Papildus tam, kamēr mans tētis, lai svētī viņa sirdi, jo viņš ir visforšākais čalis, ko pazīstu un kam uzticu savu dzīvību, ir gāzējis mani, sakot tādas blēņas kā "viņai ir daudz uz galvas", "mammas arī izjūt stresu"(piezīme: es pilnībā apzinos, cik lielu slogu vecāku loma uzliek indivīdam), un pat izvilka ŠO no savas pakaļas, kad es mēģināju attaisnoties par NETĪŠU UZPLAUKUMU, JO MAN BIJA APNIKUSI, un pateicu kaut ko līdzīgu tam, ka manai mātei ir brīva pieeja būt pretīgai pret pašreizējo vecāko bērnu mājās.

Tā rezultātā man nesen bija atkritiens (paškaitējums), un, lai gan tie nav dziļi (galvenokārt tāpēc, ka negribu, lai tie atstāj rētas, bet tomēr man tas ir jājūt un jāredz pierādījumi, ka tie tur ir), to milzīgais daudzums aizņem visu manu ķermeni/vidukli.

Papildus tam man pastāvīgi ir vēlme izplēst savus iekšējos orgānus, salauzt savu ribu būri, noplēst ādu, salauzt žokli un dažādas citas lietas, ko es nepieminēšu, jo nezinu, kā to aprakstīt. Līdzās tam man arī ir gribējies izbeigt savu dzīvi. Es vēl neesmu uzrakstījis nevienu vēstuli, bet esmu domājis par to, ko rakstītu, kā to izpildītu, lai mani neizglābtu tik viegli, ja mans ķermenis tiktu atrasts, un, protams, plānu, ja man tas izdotos.

Tomēr tajā pašā laikā es nejūtos pietiekami pamatots, ja tas pareizi apraksta situāciju. Mani simptomi un sajūtas un notikumi, kas notiek, nav tādi, ko esmu dzirdējis no citiem cilvēkiem, un es pastāvīgi šaubos par sevi. "Ja nu es vienkārši pārdomāju?" "Tas izskatās pēc uzmanības meklēšanas." "Kāda jēga no tā visa?" Ir visi piemēri domām, kas man galvā skrien, mēģinot padarīt savas sajūtas "normālas", savā ziņā.

JEBKURĀ GADĪJUMĀ- nē, es neizbeigšu savu dzīvi vēl, es pat neesmu izdarījis neko no tā, ko gribēju.

ATJAUNINĀJUMS 1, JO ES NETAISĪŠU VĒL VIENU BOTU:

Tātad es biju labi pāris nedēļas (varbūt pat nebija nedēļas, laiku pēdējā laikā ir grūti izsekot, jo viss ir vienāds), un tagad mēs esam atpakaļ tur, kur sākām! Urrā...(Sarkasms)

Labā ziņa ir tā, ka man nav pieejams skrūvgriezis (iepriekšējie paškaitējuma mēģinājumi ietvēra to, ka es burtiski atskrūvēju asmeni no zīmuļu asinātāja), tāpēc tas ir lieliski, un man ir draugi, bet lietas kļūst nopietnas, varbūt pamēģināšu sāls metodi, ja kļūšu izmisis. Tas arī, iespējams, nenotiks, jo, kamēr es to rakstu, man tikko bija emocionāls sabrukums, tāpēc neuztraucieties, ja vien es tiešām neuzrakstīšu vēstuli, labi????? Es neaizietu bez paskaidrojuma, tas būtu nepieklājīgi.

Mana mamma VIENMĒR ir pretīga un VIENMĒR ir bezgala bezjūtīga, un es esmu SPIESTA viņu redzēt katru dienu, līdz izvākšos, un mans tētis joprojām pacieš viņas blēņas, tāpēc viņš vairs nav gluži droša vieta, kurā varu izpausties :/

Bet esmu tikai puvusi gultā, mana istaba ir haoss, skudras visur, tāpēc uhhh... Jā, puiši, novēliet man veiksmi, dzīve šobrīd ir sūdīgā vietā, un es turējos uz pēdējā pavediena :')

(PIEZĪME: ES NEIZBEIGŠU SAVU DZĪVI, ES MĒĢINU KĻŪT LABĀK, BET TAS IR GRŪTI, NEDARIET NEKO STULBU, KO ES TEICU, KA DARĪŠU)

ATJAUNINĀJUMS 2

Labi, tātad jūs zināt, kā pēdējās divas izgāšanās, ko es izveidoju, lielākoties ir ļoti emocionālas?

Es esmu notirpis (??? Nezinu, tas ir sarežģīti, es īsti nezinu, kas notiek). Es nevaru raudāt. Es gribu, un nekas nepalīdz. Laime un satraukums arī man izvairās. Gore, kas parasti ir kaut kas, kas man ļoti patīk un arī palīdzēja man izkļūt no identitātes krīzes, vairs nešķiet tāpat + man riebjas. Es nevaru gulēt. Ēst ir grūti, bet es jau domāju, ka esmu nedaudz par maz svara, lai gan vēl nezinu, ja tā, es uztraucos, jo manai apetītei pēdējā laikā ir ļoti samazinājusies līdz tādam līmenim, ka mans komforta ēdiens šķiet dīvains.

Arī vakar, vācot kukaiņus, es saķēru slimību + izklepoju ribu. Man nav nožēlas, un es pilnībā pieņemu savu rīcību sekas.

CITĀ ZIŅĀ TOMĒR SKUDRAS IR PAZUDUŠAS :DDD