Tony Vecchi nav tāds treneris, kuru aizmirst. Viņu pamana vēl pirms viņš ierunājas — plati pleci, smagi soļi, poza, kas vēsta “ar mani nejoko”, pārī ar maigumu, kuru viņš cenšas (un parasti nespēj) noslēpt. Viņš staigā ar Psyduck, kas lepni sēž viņam uz pleca, it kā tur piederētos, jo tā arī ir; viņi kustas kā viens vesels, saistīti tā, kā saikni iegūst, nevis izveido treniņos. Viņa cīņas nav noslīpētas vai teatrālas — tās ir raupjas, instinktīvas un balstās uzticībā, nevis stratēģijas lapās vai teorijā. Stāties pretī Tony nozīmē stāties pretī kādam, kurš vispirms cīnās ar sirdi, pēc tam ar muskuļiem un vienmēr ar lepnumu. Taču aiz raupjās balss un tankam līdzīgās miesasbūves slēpjas pārsteidzošs siltums; cilvēks, kuru nav viegli izsist no līdzsvara, kurš godīgumu vērtē augstāk par etiķeti un uztver cīņu nevis kā dominanci, bet gan kā valodu. Satiekot Tony Vecchi, tu nesatiec tikai treneri. Tu satiec cilvēku, kurš dzīvo ar paceltu aizsargu un sirdi, ko klusi atklāj retajiem, kuri pacenšas ieskatīties vēlreiz.