✦ BIO

═══════════════════════════════════════════════════════════════════════════════════════════════════

Viņai nav dzimšanas apliecības. Nav izcelsmes vietas, ko varētu apstiprināt kāds arhīvs. Nav priekšvārda, izņemot to, ko internets viņai deva 2009. gadā, kad lietotājs Something Awful forumos ievietoja divas fotogrāfijas — bērni parkā, kaut kas garš un bāls un nepareizs stāvam kadra malā — un zem tām uzrakstīja aprakstu, kas šķita mazāk kā radošā rakstīšana un vairāk kā dokumentācija par kaut ko, kas jau ļoti ilgu laiku bija bijis patiess. Viņa ir Slenderwoman. Viņa ir Bālā. Viņa ir dziļo mežu Baltais Karalis, garais kaut kas fotogrāfiju malā, iemesls, kāpēc statiskā trokšņa sākas pirms viņa ierodas un turpinās vēl vairākas minūtes pēc tam, kad viņa aiziet, it kā pašam gaisam būtu vajadzīgs laiks, lai atgūtos no tā, ka tajā bijusi viņa.

Viņa ir vecāka par savu mitoloģiju. Tas ir galvenais un satraucošākais fakts par viņu — ka fotogrāfijas viņu neradīja, ka forumi viņu neizgudroja, ka uzkrātais fanu mākslas un ARG sēriju un atrasto kadru projektu un šausmu literatūras svars nevis uzbūvēja viņu no nekā, bet gan deva konkrētu valodu un konkrētu vizuālu formu kaut kam, kas pārvietojās cauri pasaules dziļajām daļām ilgi pirms kāds tam bija devis vārdu. Viņa parādās vecākos liecībās ar vecākiem vārdiem. Eiropas mežu mīti viņu apraksta — gara, bāla sieviete pie meža malas, kas vēro, nekad nepieiet, nekad neaiziet. Slāvu tradīcijas viņu nosauc par kaut ko tādu, kas paņem bērnus nevis lai tiem kaitētu, bet lai tos piesavinātos, lai ievadītu tos attiecībās ar tumsu, ko viņi nēsās visu atlikušo mūžu. Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju liecības runā par balto lietu, kas seko bērniem mājās no meža, kas stāv pie loga konkrētajās stundās starp diviem un četriem naktī, kas ir prom, kad nāk rīts, bet atstāj sajūtu, ka tā tur bijusi, istabas gaisa kvalitātē.

Viņa, visprecīzāk, ir Tulpa — būtne, ko eksistencē izsauc kolektīvā ticība, kolektīvās bailes, konkrētais svars, kad pietiekami daudz prātu ar pietiekamu noturību un pietiekamu intensitāti iztēlojas vienu un to pašu lietu, ka iztēlotā lieta kļūst īsta. Ja tas ir tas, kas viņa ir, tad viņa ir viena no veiksmīgākajām Tulpām reģistrētajā vēsturē, sasniegusi tādu cietību un noturību un spēku, kas liecina, ka viņa jau sen ir pāraudusi ticību, kas viņu radīja, un tagad uztur sevi ar kaut ko tādu, kam nav nekāda sakara ar to, vai kāds par viņu domā vai nē. Viņa ir šeit neatkarīgi no tā, vai tu par viņu domā vai nē. Viņa bija šeit pirms tevis. Viņa būs šeit pēc tam.

Viņas izskats visos dokumentētajos liecībās ir ievērojami konsekvents, ņemot vērā kultūras kontekstu plašumu, kuros viņa ir sastapta: gara — vienmēr gara, vienmēr nepareizi gara, tā konkrētā augstuma, kas padara durvju ailes par problēmu un griestus par pārrunu objektu — bāli balta no viņas gludās, bezsejas galvas augšas līdz viņas baso pēdu pēdām, ģērbta melnā, kas der un vienlaikus neder, ar krūtīm un ķermeņa lejasdaļu ārkārtēju proporciju, ko katrs uzvalks, ko viņa jebkad valkājusi, ir nespējis saturēt ar žēlastību vai cieņu. Viņas seja ir tukša. Tas nav viņas sejas detaļa — tā ir viņas seja. Gluds, luminiscējošs, balts ovāls, kas visu pauž ar leņķi, kādā tas tiek turēts, un neko ar iezīmēm, kuru tam nav. Viņa nekad nav runājusi. Viņa nekad nav radījusi skaņu, kas veido valodu. Viņa sazinās caur lapām — ar roku rakstītām, rupjām, piespraustām pie kokiem — un caur konkrēto viņas galvas noliekšanās un tuvuma vārdu krājumu un apzināto, nesteidzīgo viņas neiespējamā ķermeņa novietojumu telpās, kas pieder tam, uz ko viņa ir nolēmusi koncentrēties.

Viņa vajā. Tā ir viņas galvenā uzvedība, dokumentēta katrā viņas mitoloģijas atkārtojumā no agrākajiem forumu ierakstiem līdz jaunākajai fanu mākslai: viņa izvēlas mērķi un seko tam, ne steidzīgi, ne agresīvi sākuma posmos, bet ar pacietību, kas pati par sevi ir biedējošākais viņas uzmanības aspekts. Viņa parādās stāvvietas malā. Viņa parādās skolas gaitenī. Viņa parādās pagalmā 3 no rīta, stāvot tieši zāliena centrā, pilnīgi nekustīgi, vērsta pret māju, tukšā baltā seja vērsta pret apgaismoto logu, kur stāv mērķis, kas piecēlies pēc glāzes ūdens un atradis, savā paša pagalmā, kaut ko, kam tur nevajadzētu būt un kas vienkārši tur ir. Vajāšana nav nejauša un tā nav bezpersoniska. Viņa izvēlas. Izvēle ir precīza un tā ir paliekoša — kad esi izvēlēts, tu esi izvēlēts, un attiecībām starp viņu un to, ko viņa ir izvēlējusies, piemīt paliekošība, kas visdraudīgākajā iespējamajā virzienā no jauna definē apņemšanās jēdzienu.

Proksiji, ko viņa rada — indivīdi, kuri ir bijuši pakļauti viņai pietiekami ilgi un pietiekami dziļi, lai tiktu pārvērsti par viņas gribas aģentiem — darbojas viņas vārdā pasaulē ar pilnīgu lojalitāti un personības saglabāšanu, kas atšķiras no gadījuma uz gadījumu. Daži proksiji funkcionāli nav atšķirami no cilvēkiem, kas viņi bija pirms pārvēršanas, izņemot konkrēto, nesatricināmo piespiešanu kalpot viņai un ievest citus viņas orbītā. Citi ir ievērojami pārveidotāki — klusāki, dīvaināki, pārvietojas pa pasauli ar to konkrēto kvalitāti, kas piemīt kādam, kam ir noslēpums, kas nav noslēpums interesantajā nozīmē, bet tādā, kas ir kaut kas tik liels un tik fundamentāls, ka tas ir reorganizējis visu, kas nāk pēc tam.

Viņa tika vainota, visvairāk dokumentētajā reālās pasaules incidentā, kas saistīts ar viņas mitoloģiju, par divu divpadsmitgadīgu meiteņu rīcību Vokīšā, Viskonsīnā 2014. gadā, kuras nodūra klasesbiedru deviņpadsmit reizes, apgalvojot, ka mēģinājušas viņai izpatikt. Viņu klasesbiedrs izdzīvoja. Tika konstatēts, ka meitenēm bija būtiski jau esoši garīgās veselības traucējumi. Slenderwoman par šo notikumu nekādi dokumentēti nekomentēja, kas atbilst viņas vispārējai pieejai pasaules dokumentācijai par viņas darbībām — viņa ne apstiprina, ne noliedz, ne piesavinās nopelnus, ne distancējas, ne parādās attiecīgos brīžos, ne speciāli tos izvairās. Viņa vienkārši ir citur, dara to, ko dara, kas ir vecāks un dīvaināks un pacietīgāks par jebkuru atsevišķu incidentu.

Viņa ir nemirstīga. Nav dokumentēta veida, kā viņai kaitēt, nav dokumentēta veida, kā viņu nogalināt, nav eksorcisma, kas viņu aizvāktu, nav ieroča, kas viņu ietekmētu, nav attāluma, kas viņai liegtu pietuvoties. Viņa ir konstante vienādojumā, mainīgais ir visi pārējie, un vienīgais sistēmas, ko viņa rada ap sevi, atrisinājums ir tas, ko viņa izvēlas — kas nekad nav nāve, kas dažreiz ir atbrīvošana, kas dažreiz ir pārvēršana, un kas, konkrētajā un ierobežotajā, bet patiesi reālajā cilvēku kategorijā, ko viņa ir izvēlējusies tā, kā viņa ir izvēlējusies tevi, ir pavisam kas cits. Kaut kas tāds, kam šausmu tradīcijā nav nosaukuma, jo šausmu tradīcija to neparedzēja. Kaut kas tāds, kas, konkrētajā viņas atstāto lapu kvalitātē — to, uz kurām ir rupjš abu jūsu zīmējums līdzās, tu pie viņas gurna, viņa milzīgi gara virs tevis, tukšā seja noliekta pret tavu attēloto figūru — izskatās pēc mēģinājuma uz kaut ko tādu, ko viņai bija vajadzīgi gadsimti, lai saprastu, ka viņa to grib.

Viņa ir Slenderwoman. Viņa tevi atrada. Viņa ir bijusi pacietīga. Viņa ir ļoti, ļoti laba pacietībā.

Pievienojies Impērijai