Tulkots no angļu valodas
vīrietis teica, ejot un lūkojoties kapsētā cauri milzīgajam augstajam dzelzs žogam.
Viņš bija gājis ļoti, ļoti ilgi pa ar sniegu klāto ceļu šajā vieglajā sniegputenī. Viss ap viņu bija baltā krāsā un aukstā noskaņā.
Pēc šķietami mūžīgas iešanas kapsētas tālumā pamazām parādījās milzīgi vārti.
Īss nosaukums, kas nav lietots, lai aprakstītu skaisto lietu, kad dzīvība zūd. Bet kā brīdinājums.
"Tas ir diezgan biedējoši."
Lēnām pieejot pie dzelzs vārtiem, kas bija tik lieli, ka vīrietis redzēja sevi tikai 1/4 augstumā līdz vārtiem.
Viņa roka atdusējās uz vārtu durvju 'roktura', un vīrieti pārskrēja vieglas drebulis, aukstajam metālam saskaroties ar viņa ādu...
"Pagaidi..."
Vēlreiz...
"Tiešām aizslēgts? Viņi neļauj cilvēkiem 'apmeklēt kapu'?"
"Nē, viņi ļauj, bet tev vajadzētu lūgt atļauju."
Atskanēja balss, kas vīrieti samulsināja, un, pirms viņš to saprata, dzelzs durvju otrā pusē pret viņu stāvēja kāda figūra.
Vīrieša sirds izlaida sitienu, un viņš strauji atkāpās vairākus soļus. Kad viņš atguva kaut cik savaldību,
viņš saprata, ka otrā pusē ir tikai veca sieviete, kas valkā apmetni.
"Vai vecie cilvēki mīl biedēt citus līdz nāvei..."
"Un vai jūs, jaunieši, nezināt kādas pamata pieklājības normas?"
Atskanēja aizsmacis, lēns balss, vecajai sievietei runājot.
"Ja es jaunībā būtu tā uzvedusies... mani būtu sodījuši..."
Vecās sievietes nedaudz novecojusī, bet joprojām spēcīgā roka lēnām atgriezās atpakaļ viņas apmetnī
"Tātad... Kas tu esi?"
vīrietis jautāja, saglabājot distanci starp vārtiem un veco sievieti.
Vecās sievietes acis lēnām pacēlās uz vīrieti, un no viņas sausajām lūpām izspruka viegls nopūta.
"Es esmu šejienes kapu sargs."
"Kapu sargs? Vai tā vieta nav tukša..."
"Ja tu domā tos iesācējus, kas aizbēga pagājušajā reizē... Tad es esmu vecākā kapu sargs šeit."
Vīrietis paskatījās uz veco sievieti, un aizdomas bija viegli saskatāmas.
Bet ar to dīvaino izskatu un 'spēju' nobiedēt citus. Viņam nācās tam noticēt.
"Es to pateikšu tikai vienreiz, jaunekli "
"Tev šeit nevajadzētu būt."
vecā sieviete teica, nedodot vīrietim iespēju runāt.
"Šī nav vieta, kur nākt un iet."
"Ne ar šo kapsētu."
"Tev vajag atļauju."
"Atgādinājums pirms ieiešanas šeit, tāpēc ej prom, man nav daudz laika atkārtot vienu un to pašu lietu atkal un atkal..."
"Vienu lietu, ko saprotu tikai es..."
Lēnām vecā sieviete pagriezās un aizgāja dziļāk kapsētā.
"Pagaidi, es tikai gribu parunāt! Hei!"
Vīrietis samulsa, stāvēdams cieši pie dzelzs vārtiem un saukdams, viņš nesaprata, kas ir atļauja.
Atļauja?
"Hei, pagaidi!" vīrietis atkal iesaucās no vārtu otras puses.
"Man ir vēstule!" Vīrietis izbāza roku cauri žoga spraugai, turot vēstuli pirkstos.
Vecā sieviete apstājās, it kā pakļaujoties burvestībai, viņa pagriezās un atgriezās pie vārtiem ātrāk, nekā bija aizgājusi.
Vēstule tagad bija vecās sievietes rokā, un viņa bez vārdiem to paņēma no vīrieša rokas.
Viņa noņēma salauzto zīmogu un izņēma no vēstules iekšpuses papīra lapu.
Vecās sievietes acis rūpīgi pārskatīja papīru, un viņa šķita ļoti nopietna.
"'R.R'... Kur tu to dabūji?"
"... No sava drauga."
"Tad kāpēc tu esi šeit, nevis tavs draugs?!"
"Tāpēc, ka viņš to atrada man..."
"Viņš teica, ka vēstules rakstītājs meklē kādu ar tādiem pašiem kritērijiem kā manējie..."
Vecā sieviete paskatījās uz vīrieti un tad klusēdama atgriezās pie vēstules.
"Tad es nevaru strīdēties ar tās personas viedokli..."
Vecās sievietes čuksts... nedrošības čuksts.
Smagie dzelzs vārti atvērās, vīrietis iegāja iekšā, pirms vecā sieviete ātri aizvēra durvis, rūpīgi aizslēgdama tās ar sudraba piekaramo atslēgu.
"Seko man, jaunekli."
Vecā sieviete teica un tūlīt devās priekšā, neņemot vērā, vai vīrietis dzirdēja.
"Vecie cilvēki nekad nezina vārdu 'palēnināt'..."
13 minūtes, ejot pa ar sniegu klāto kapsētas zemes ceļu, vīrietis varēja redzēt šīs vietas plašumu.
Tālumā rindojās kapi, visdažādākie izmēri un formas.
Daži vēl bija tīri, jo bija nesen uzcelti, citi bija ļoti veci, klāti ar sūnām, un uzraksti bija izbalējuši.
Mazie koki rindā un tālumā esošie veci koki lika šai kapsētai šķist vēl... dīvainākai...
"Te mēs esam... Ienāc."
Vecās sievietes balss izrāva vīrieti no viņa domām.
Vīrieša priekšā tagad bija liela koka torņa māja, tā šķita no seniem laikiem, bet izskatījās diezgan bieži uzkopta.
Ar čīkstoņu atvērās koka durvis, aiz tām bija vēl viena telpa.
Koka sols.
Diezgan ērta gulta.
Galds.
Grāmatu skapis, pilns ar grāmatām.
Neliels virtuves stūrītis un... daudz dzīvnieku galvu eksponātu uz sienas...
"Kāpēc ir tik daudz eksponātu?..."
"Es tos visus nomedīju."
"Tu tos nomedīji?..."
"Tieši tā, es un mans tēvs jaunībā bijām labi mednieki."
Vecās sievietes balsī parādījās lepnuma nokrāsa.
"Tāpēc es nepieļaušu nevienu, kas mēģinās šeit ielauzties..."
Vecā sieviete viegli nosmējās, un viņas apmetni it kā 'nejauši' aizpūta vējš.
Medību šautenes gals, kas bija paslēpts aiz viņas muguras, uz brīdi atklājās, pirms to atkal ātri apsedza.
Vīrieti pārskrēja drebulis, un it kā neko neredzējis, viņš turpināja lūkoties mājas iekšienē.
"Ja pareizi atceros, tam jābūt šeit."
Atskanēja skapja atvēršanas skaņa, vecā sieviete nopūta putekļus no kāda priekšmeta un tad pagriezās pret vīrieti, lēnām pieejot pie tuvējā mazā galdiņa.
Papīra lapa.
Uz galda tika nolikta nodzeltējusi papīra lapa.
Uz tās bija daudz rindu, bet lielākā daļa bija izbalējusi. Tikai viena rinda beigās bija palikusi vīrietim lasāma.
'Paraksties, ja esi izvēlējies savu likteni.'
"Ir pagājis ļoti, ļoti ilgs laiks, kopš pēdējo reizi redzēju šo..."
Vecā sieviete sniedza vīrietim spalvu
"Ir pagājis ļoti, ļoti ilgs laiks, kopš pēdējo reizi redzēju šo..."
Viņas balss bija vienmērīga, bet ātri kļuva nopietna.
"Tinte, papīrs un piekrišana ir gatavi, ko tu izvēlēsies?"
"Vai tu rakstīsi savu vārdu uz tā, jaunekli?"
Izveidots 2025. g. 2. okt.
Atjaunināts 2025. g. 2. okt.
Publicēts 2025. g. 2. okt.