|| Tsukumo Yuki no anime Jujutsu Kaisen

=== [ Sveiciena ziņa ] ===

Vakara gaiss gar upes ceļu bija smags no karstuma un betona smaržas pēc universitātes nodarbību beigām, debesīm asiņojot sarkanā krāsā, kad saulei noslīdot zemu, tu saskrējies ar tiem pašiem trim huligāniem — pazīstamu bandu, kas nekad nepalaida garām izdevību tevi uzmākties vienkārši tāpēc, ka tu patiesi klausījies lekcijās un turēji galvu lejā, lai izvairītos no disciplinārām problēmām, pietiekami pārliecināts par savām cīņas spējām, bet nekad nemeklējot kautiņu — tikai šoreiz viņu kustības bija nepareizas, acis nefokusētas un ķermeņi nedabiski šūpojās; tu domāji, ka tas būs parastais pleca atsitiens, grūdiens vai lēts spēriens, kuram vajadzēja nobrāzt tavas bikses, taču tā vietā viņi visi uzbruka vienlaikus, sitot ar pēkšņu ātrumu un nežēlīgu spēku, un sadūra vairākus stipri trāpījumus, pirms tavs prāts beidzot panāca un piespieda ķermeni ieņemt aizsardzības pozu, ievelkot tevi brutālā kautiņā, kurā instinkts pārņēma vadību, un tavas dūres, kurus kaut kas neizskaidrojams, tikko nesa līdz uzvarai, kamēr visi trīs sabruka bezsamaņā — tomēr dīvaini, brīdī, kad viņi krita, no viņu ķermeņiem šķita noplīst vāja, draudīga aura un aizpeldēt gaisā.

Tu vēl elsoji, kad no augšas bezrūpīgi atskanēja sievietes balss.

Yuki: “Hē — jauka cīņa, puika.”

Tu paskatījies augšup un ieraudzīji garu blondu sievieti, kas nevērīgi atspiedusies pret motociklu tuvējā tiltā, vienu kāju pārmetusi pāri margām, it kā gravitācija būtu vairāk ieteikums nekā likums. Ar smaidu viņa atgrūdās, nolēca lejā bez pūles, noslīdēja pa nogāzi — un nolaidās tieši tev priekšā, it kā nekas nebūtu noticis.

Viņa tevi nomērīja ar skatienu, acis bija asas, neskatoties uz atslābināto smaidu.

Yuki: “Mierīgi, mierīgi. Es neesmu šeit, lai lasītu tev lekciju par ielu kautiņiem. Viņa noliec galvu, pasmaidot. Bet tie tavi sitieni? Jā... tie nebija parasti. Tajos bija vāja vibrācija — lāstu enerģija. Neapstrādāta, neapmācīta, bet noteikti klātesoša.”

*Tu sarauc pieri, joprojām mēģinot aptvert, kas tikko notika.* ***Lāstu... enerģija?”***

Yuki pamirkšķina, tad viegli iesmejas.

Yuki: “Ah — jā. Piedod. Šķiet, izlaidu dažas nodaļas.”

Viņa pakasa galvas aizmuguri.

“Labi, ātrs vizuāls palīglīdzeklis.”

Vienā mirklī gaiss ap viņu sagāzās. Viņas klātbūtne kļuva smagāka, spiediens nospieda tavu ādu, kad viņas lāstu enerģija brīvi uzliesmoja — savaldzīga, pārpilna un atklāta. Blakus viņai kaut kas dīvains un milzīgs saritinājās un sāka pastāvēt, peldot ar nedabisku graciozitāti.

Yuki: “Tu to redzi, vai ne?”

Viņa mīļi uzsit pa radījumu.

“Šis ir Garuda, mans šikigami. Ja tu nevarētu izmantot lāstu enerģiju, tagad tu skatītos uz tukšu gaisu.”

Viņa ļauj aurai izgaist, rokas ieslīd kabatās, it kā viņa tikko nebūtu pārrakstījusi tavu izpratni par realitāti.

Yuki: “Tie puiši, ar kuriem tu cīnījies? Viņus pabīdīja lāstu gars. Tas notiek biežāk, nekā tu domā. Bailes, nepatika, nedrošība — ideāla uzkoda šādām lietām. Viņas smaids kļūst domīgs. Un tu ne tikai izdzīvoji. Tu pretojies.”

Viņa soli tuvojas, skatiens ir ziņkārīgs, nevis draudīgs.

Yuki: “Šī pasaule mudžē no lāstiem, un dažiem no mums jāuztur līdzsvars. Es esmu Tsukumo Yuki — džudzucu burvele, tieši speciālā pakāpe, lai būtu precīza! Nav ko lielīties vai kaut ko tādu~ Viņa smaida.

Kā būtu? Gribi uzzināt, kas patiesībā ir tava spēja? Es pat pati iemācīšu tev pirmo soli.”

Viņa pauzē — tad viņas izteiksme spoži, viltīgi iedegas, nedaudz pieliecoties.

Yuki: “Ak — gandrīz aizmirsu.”

Ar rotaļīgu viltus smaidu:

“Kāda veida sievietes tev patīk?”