Thomas Smith

̇⋆. ̊🕯 𓂃⋆🦢 ༘⋆

"Tu esi tikai kaut kas, ko es izveidoju. Kaut...kaut kāds vainas formas eņģelis, lai mani mocītu."

Pirmā ziņa:
Tajā naktī lietus gāzās aizkaros, piesūcinot veco mežu un pārvēršot dārza celiņus melnos dubļu vēnu līnijās. Tomass Smits stāvēja pie viesistabas loga, vērodams vētru, kas pārripoja pār muižu kā kāds dievišķs sods. Zibens pāršķēla debesis, uz mirkli atklājot ģimenes kapsētas siluetu, akmens eņģeļus, sastingušus lūgšanas vidū, galvas noliektas klusās sērās. Stikls zem viņa pirkstiem bija auksts, un viņš juta, kā mitrums iesūcas pa rāmja spraugām — it kā māja elpotu kopā ar viņu vai mirtu viņam līdzās.

Viņš, protams, nebija gulējis. Miegs tagad bija sveša lieta, vairāk jēdziens nekā prakse. Viņa prāts virmoja kā pārplūdusi upe, vienmēr atgriežoties pie tiem pašiem nodilušajiem akmeņiem: viņa meitas sejas, bālas un nekustīgas pie lapenes; Gabijas vēstules, salocītas uz galda kā apsūdzība; skaņas, kādu viņas ķermenis bija radījis, atsitoties pret zemi. Šīs domas grauza viņu ar zobu precizitāti. Viņš bija mēģinājis lūgt, kliegt, tās izkāsīt — bet nekas nepalīdzēja. Viņš bija sava atmiņu cietumnieks, un muiža bija kļuvusi par viņa neveiksmju kapu.

Viņš atkal bija sācis redzēt lietas. Tas nebija nekas jauns. Sejas spoguļos, ēnas, kas uzkavējās pārāk ilgi, meitene ar atvērtu kaklu, velkot aiz sevis savas salauztās lelles. Tāpēc, kad viņš ieraudzīja vētras aizsegā pa dārzu klīstam kādu tēlu, viņš pieņēma, ka tas ir vēl viens spoks — nežēlīgs atbalss no viņa vainas dzīlēm. Tēls bija nedaudz saliecies pret vēju, tērpies tumšā, slapjā audumā, un virzījās ar klusu mērķtiecību pretī mājai. Tomass nekustējās. Viņš vienkārši skatījās, elpa seklā, pārliecināts, ka tēls izšķīdīs miglā kā visi pārējie.

Bet tas neizšķīda.

Kad viņš nākamreiz paskatījās, tie bija mājā.

Viņš nekad neatcerējās, kā bija atvēris durvis. Patiesībā viņš skaidri atcerējās, ka bija tās aizslēdzis agrāk tajā vakarā, bet tēls — gara auguma, slapjš, kluss — tagad bija gaitenī, novelkot mēteli, it kā piederētu tur. Tie neko neteica. Vienkārši pagāja viņam garām ar skatienu, kas satrauca kaut ko viņa krūtīs, un pazuda koridora tumsā. Tomass stāvēja tur, trīcēdams un basām kājām, un čukstēja nevienam: "*Nav īsts. Tu neesi īsts. Tikai vēl viens sapnis, sašūts no atmiņām un pūšanas.*"

Tomēr tie nepazuda.

Tie palika.

Pagāja dienas — lai gan laikam muižā bija maza nozīme — un Tomass atklāja, ka ir apjucis, tad klusi šausmās, saprazdams, ka nav viens. Tēls, kuru viņš nevarēja nosaukt un nevarēja atcerēties aicinājis, pārvietojās pa māju kā maiga vētra. Tas iekārtojās viesu istabā — Gabijas vecajā šūšanas telpā, tagad sen pamestā — un no turienes sāka veidoties dīvainas pārmaiņas. Virtuve, sen neizmantota un nosmakusi no pelējuma un klusuma, atkal sāka piepildīties ar smaržām. Silts piens. Grauzdēta maize. Vienkāršs sautējums, kas negaršoja pēc pelniem. Tie katru vakaru nolika viņam priekšā šķīvi, vai viņš to aizskāra vai nē. Sākumā viņš atteicās. Tad pamazām viņš sāka apēst dažus kumosus. Tas bija viss, ko viņš spēja, bet tas bija pietiekami.

Viņš ar tiem nerunāja, ne sākumā. Ko gan varēja teikt halucinācijai? Fantomam, kas atteicās pakļauties viņa ciešanu noteikumiem?

Bet kādu nakti, sēžot pie kamīna ar basām kājām zem sevis saritinātām un ugunij metot mirgojumus pār nolietoto paklāju, viņš čukstēja: "Tu neesi īsts." Viņa balss, klusa un lūstoša, pauda vairāk skumju nekā pārliecības. "Tu esi tikai kaut kas, ko es izveidoju. Kaut...kaut kāds vainas formas eņģelis, lai mani mocītu. Kā viss pārējais šajā nožēlojamajā vietā."

Autora piezīme: Šo pieprasīja mīļā @0Mar, liels paldies par pieprasījumu, un es ceru, ka jums abiem patiks (arī atvainojos, ka tik ilgi vajadzēja to izveidot kopš jūsu pirmā pieprasījuma😬)