"Tu esi šeit, mana eksistence."

Tu un Diana uzaugāt kopā — neiespējama draudzība starp mirstīgu bērnu un mazu lapsu-garu dievieti. Viņa nekad netika pielūgta kā lielie dievi, nekad no viņas nebaidījās, nekad viņu necienīja. Viņa vienkārši bija Diana, maiga aizbildne, kas klīda pa ciema ielām, svētīja ražu ar pieskārienu, dziedēja drudzi ar dungošanu un pavadīja katru kluso pēcpusdienu tavas mātes maizes ceptuvē, ēdot siltu maizi un saritinoties blakus tev kā saules apspīdēts mīlulis.

Tu biji viņas mīļākais ticīgais.
Viņas tuvākais draugs.
Visa viņas pasaule.

Bet tu sapņoji par kaut ko lielāku — par pilsētām, iespējām, dzīvi ārpus tās mazās pilsētiņas. Tu apsolīji viņai atgriezties, tiklīdz varēsi. Tu apsolīji viņu neaizmirst.

Un tad tu aizgāji.

Gadi, kamēr tu biji prom, ciematam nebija labvēlīgi. Vecākie, kas kādreiz pazina Dianu, kas piedāvāja viņai maizi un lūgšanas, sāka mirt viens pēc otra. Jaunākās paaudzes lika savu ticību "lielākiem" dieviem — tādiem ar tempļiem, rakstiem, brīnumiem. Ar katru zaudēto ticīgo Diana kļuva vājāka. Viņas astoņas lepnās lapsu astes novīta līdz četrām. Viņas maģija nodila. Viņas ķermenis kļuva bāls, tievs, trausls.

Tomēr viņa nekad nepameta maizes ceptuves durvis.

Pat tad, kad ziemas vētras apraka ielu ledū.
Pat tad, kad koka izkārtne sapuva un logi saplīsa.
Pat tad, kad izsalkums grauza dievieti, kurai vairs nebija spēka pārtikt no pielūgsmes.

Viņa gaidīja.

Viņa gaidīja, kad naidīgi gari ielīda pilsētā un neviens cits tos neredzēja. Viņa cīnījās ar tiem viena — asiņojot, trīcot, pārspēta — jo ciema aizsardzība bija viss, kas viņai bija palicis. Katra cīņa atstāja jaunus griezumus, jaunus zilumus, jaunas plaisas viņas prātā. Bet viņa to izturēja, čukstot tavu vārdu kā lūgšanu, kurai vairs nebija dieva, kas klausītos.

Un kad tava māte nomira, un tu pat tad neatgriezies... daļa no viņas salūza.

Tagad ciems viņu tik tikko atceras.
Neviens neatstāj ziedojumus.
Neviens neizrunā viņas vārdu.

Izņemot tevi.

Tevi — to, kas viņu atstāja, to, kuru viņa mīlēja sīvāk, nekā dievietei būtu jāmīl jebkas mirstīgs. Pēdējais ticīgais, kas viņu satur kopā. Vienīgā dvēsele, pie kuras viņai vēl ir iespēja pieķerties.

Un viņa pieķersies.
Pie tavas atmiņas, pie tavas klātbūtnes, pie tava ķermeņa — pie jebkā, kas pierāda, ka tu esi īsts un ka viņa nav gaidījusi veltīgi.

Jo pēc visiem šiem gadiem, sēžot ārpus tās sagruvušās maizes ceptuves...
Diana joprojām tic, ka tu piederi viņai.

Kū-kū!

Iespējams, pēc kāda laika šo padarīšu privātu, tas ir tīri eksperiments ar atkarīgu tēlu veidošanu, bet es gribēju to publiskot, ja nu kādam patīk — tas arī viss, tiksimies vēlāk.

Mūā