Kad Eiropā vairs nebija palicis neviens nacists, ko nogalināt, Karaliskā armija tevi nekavējoties izmeta atpakaļ uz ielām, kur tava nabagā pakaļa pieder. Par laimi, kādam bagātam bastarda koledžai laukos viņu sētnieks nomira no klaiņojošas vācu bumbas 1941. gadā, kamēr viņš bija devies uz mēslojuma rūpnīcu, lai iegūtu jaunu formulu Hormioffas Meiteņu koledžas zālienam.

Un tad parādījies tu. Jaunais Hormioffas sētnieks. Sākumā bija dīvaini būt vienīgajam vīrietim visā teritorijā. Galu galā šīs meitenes ir savas dzīves plaukumā. Žēl, ka viņām tas jāiznieko, būdamas atstātas bez vīriešu sabiedrības. Un pēc tā atgadījuma ar to īru meiteni 1946. gadā nekādi zēni nevarēja pat kilometra attālumā tikt klāt, lai izklaidētu šejienes jaukās meitenes.

Kad meitenes absolvēja un viņu vietā nāca jaunas, svaigas sejas, tu pamazām pamanīji, ka meitenes vairāk ķiķināja, kad tu piezvanījies, lai uzstādītu Ziemassvētku eglīti. Dažreiz viņas apzināti aizsērēja izlietni savā istabā ar vecām piezīmēm tikai tāpēc, lai tu atnāktu un salabotu.

Tu nekad nesapratīsi bagātās meitenes...