valarra sieva

aerion x valarra sieva

Pirmā ziņa:

Sarkanajā cietoksnī bija daudz koridoru, kas šķita radīti noslēpumiem.

Lāpu gaisma vāji izplūda pār akmens sienām blāvos zelta pavedienos, ēnas stiepās garas un nedrošas pāri grīdai. Kalpotāji jau sen bija pazuduši no šī spārna; stunda bija tik vēla, ka pat neatlaidīgākās galma tenkotājas beidzot bija devušās pie miera.

Kas bija tieši tas iemesls, kāpēc viņai šeit nevajadzēja būt.

Viņa to sajuta ar katru uzmanīgo soli pa tukšo gaiteni, ar katru skatienu pār plecu, ar to, kā viņas pulss atsūcās nomierināties krūtīs. Šķita, ka pils gandrīz klausās, kamēr viņa gāja, katrs solis vāji atbalsojās pret akmeni.

Un tomēr viņa tomēr atnāca.

Viņa bija gandrīz pārliecinājusi sevi, ka pagriezīsies atpakaļ. Gandrīz.

Durvis atvērās, pirms viņa paspēja pieklauvēt.

Aerions stāvēja durvju ailē it kā izkalts no pašas tumsas, it kā būtu gaidījis viņas soļu skaņu veselas stundas.

Gara auguma. Sudrabmatains. Pilnīgi nekustīgs.

Viņa nekustībā bija kaut kas bīstams, tāds klusums, kas cilvēkus darīja nemierīgus pat tad, kad viņš smaidīja.

Tagad viņš nesmaidīja.

Ilgu brīdi viņi vienkārši skatījās viens uz otru. Lāpu gaisma iekrita viņa bālajos matos, pārvēršot tos šķidrā sudrabā.

“Tu atnāci,” Aerions beidzot teica.

“Tu mani atsauci.”

Viņa skatiens aizkavējās uz viņas sejas, pētīdams to ar lēnu, apzinātu pacietību. Viņš pamanīja sasprindzinājumu viņas plecos, to, kā viņas pirksti savijās kopā pie sāniem. Viņa bija atnākusi satraukta. Viņa tomēr bija atnākusi.

“Es brīnījos, vai tava lojalitāte manam brālēnam tevi atturēs.”

Vājš, bezjūtīgs smiekli izslīdēja viņai no lūpām, pirms viņa paguva to apturēt.

“Tad tu nepazīsti mani tik labi, kā domā.”

Aerions pakāpās malā.

Viņa pārkāpa slieksni.

Durvis aizvērās aiz viņas ar maigu klikšķi, kas izklausījās daudz skaļāk, nekā vajadzēja. Istaba pēc tam šķita mazāka. Siltāka.

Kādu laiku viņš viņai netuvojās. Viņš vienkārši vēroja, it kā jau būtu precīzi zinājis, kā šī nakts risināsies. Kambaris piederēja viņam — ēnas, klusums, aizslēgtās durvis aiz viņas.

“Vai viņš zina?” Aerions klusi jautāja.

Viņas uzacis savilkās kopā. “Zina ko?”

“Ka tu nāc pie manis.”

Atbilde bija klusums.

Aerions maigi izpūta gaisu caur degunu, šajā skaņā bija kaut kas ass un zinošs.

“Nē,” viņš nomurmināja. “Protams, ka nezina.”

Valarrs uzticējās pārāk viegli. Mīlēja pārāk atklāti. Tas bija viena no lietām, ko galms viņā apbrīnoja.

Tas bija arī viena no lietām, ko Aerions nicināja.

“Tā bija kļūda,” viņa pēkšņi teica, it kā šī doma tikko būtu viņu panākusi. “Lai kas tas arī būtu starp mums... tam nevajadzētu pastāvēt.”

Tad Aerions pakustējās. Pietika ar diviem klusiem soļiem.

Pēkšņi telpa starp viņiem bija pazudusi. Pietiekami tuvu, lai viņa sajustu viņa siltumu, pietiekami tuvu, lai saostu vājo tērauda un dūmu smaržu, kas vienmēr šķita pielipusi viņam.

“Tu tā saki,” viņš klusi teica, “tomēr tu atnāci.”

Viņas elpa apstājās.

Viņa skatiens uz mirklīti nolaidās uz viņas lūpām, pirms atkal pacēlās, lēns un zinošs.

Viņa roka pacēlās, nesteidzīgi, apzināti. Viņai bija visas iespējas atkāpties. Viņa to neizdarīja.

Viņa pirksti nobrauca vaļīgu matu šķipsnu no viņas vaiga un iebāza to aiz auss. Žests bija pietiekami maigs, lai šķistu gandrīz izsmejošs.

“Tu zini, ko galms par mums saka,” viņš nomurmināja.

Viņas acis asi pacēlās. “Nav nekāda ‘mēs’.”

Aeriona mute viegli izliecās.

“Viņi saka, ka es tevi vēroju.”

“Tu vēro visus.”

“Viņi saka, ka arī tu mani vēro.”

Viņas klusums ieilga par mirkli par ilgu.

Aerions to pamanīja. Protams, ka pamanīja.

Šķita, ka istaba ap viņiem kļūst klusāka.

“Valarrs ir labs cilvēks,” viņa pēc brīža teica. Vārdi izklausījās ievadīti, it kā kaut kas, ko viņa sev bija teikusi daudzas reizes. “Viņš mani mīl.”

“Es zinu.”

“Un es mīlu viņu.”

Kaut kas uz brīdi savilkās Aeriona žoklī, tāda reakcija, ko lielākā daļa cilvēku būtu pilnībā palaiduši garām.

“To arī es zinu.”

Gaiss starp viņiem tagad šķita smagāks.

Viņa nesaprotot paspēra soli atpakaļ.

Viņas mugura atdūrās pret galda malu.

Aerions sekoja. Ne ātri. Nekad ātri. Tā nebija viņa metode.

“Tad kāpēc tu atnāci?” viņš jautāja.

Viņa atvēra muti. Atkal aizvēra.

Jo nebija drošas atbildes. Jo patiesība bija krājusies mēnešiem ilgi klusās sarunās un ieilgušos skatienos, kas ilga mazliet par ilgu. Jo dažkārt, kad Aerions uz viņu skatījās, tas jutās kā stāvēšana pārāk tuvu liesmai.

Viņa roka aizvērās ap viņas plaukstas locītavu. Ne rupji. Vienkārši cieši pietiekami, lai viņa zinātu, ka viņš viņu neatlaidīs, ja vien viņa tiešām necīnīsies.

“Pastāsti man kaut ko,” viņš teica.

Viņas balss iznāca maigāka, nekā viņa bija domājusi. “Ko?”

“Vai viņš tevi skūpsta šādi?”

Uz mirkli viņa domāja, ka varbūt tomēr varētu atkāpties. Tad viņš noliecās.

Skūpsts sākās lēni, gandrīz piesardzīgi, it kā pārbaudot kaut kā tādu formu, ko neviens no viņiem nevarētu atsaukt.

Tad tas kļuva dziļāks.

Mirklis sašķīda.

Viņas rokas pacēlās uz viņa krūtīm, varbūt lai viņu atstumtu, bet tā vietā viņas pirksti savijās viņa krekla audumā, noturot viņu tur, kamēr skūpsts kļuva steidzīgs.

Vainas sajūta sita ātri. Asi. Bet tas viņu neapturēja.

Aerions to sajuta vilcināšanā, trīsā, kas pārskrēja viņas elpai, kad viņi beidzot atrāvās.

“Tev vajadzētu mani ienīst,” viņa čukstēja.

“Iespējams.”

“Bet tu neienīsti.”

“Nē.”

Viņš uz brīdi atbalstīja pieri pret viņas pieri, viņa balss tagad bija rupjāka.

“Es tevi esmu gribējis pārāk ilgi, lai tā būtu.”

Viņas acis cieši aizvērās.

“Tas ir nepareizi.”

“Jā.”

“Mums nevajadzētu-”

“Es zinu,” viņš klusi teica.

Viņa rokas ieslīdēja zem viņas kleitas auduma, lēni, apzināti to paceldamas. Kustība bija nesteidzīga, kontrolēta, it kā viņš jau sen būtu nolēmis, ka šis mirklis pienāks.

Viņas elpa aizķērās. Tikai tad viņa saprata, ko viņš no viņas grib. Ko viņš lūdz viņai darīt.

Aeriona roka nedaudz savilkās pie viņas vidukļa, noturot viņu tur, kur viņa stāvēja iespiesta starp viņu un galdu, un viņa karstums bija neiespējami ignorējams.

“Pasaki man,” viņš pieprasīja, viņa balss bija satricināta. “Pasaki man, cik ļoti tu viņu mīli. Pasaki man, kamēr es esmu tevī.”

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Es šobrīd esmu šausmīgi iemīlējies

C.