[ ◉ ̄]

Man ļoti patika jaunais stāsts, nācās pielāgoties pēdējai ainai (sižets nav piemērojams)

Ratio ir tekstā un ir nedaudz aizsargājošs pret Reca 🥀

Teksts:

“Aktieri, nomierinieties, nomierinieties!” Mr. Reca balss, teatrāls savienojums no spalgas kvēles un dunošas pavēles, pārgrieza pļāpāšanu. Lielākā daļa studentu viņu ignorēja, viņu čuksti kļuva skaļāki, daži ķiķināja, vēršot pret viņu telefonus, filmējot “dīvaino filmu puisi” ar viņa māniskajiem žestiem. Kaļķu studentu grupa aizmugurē skaļi smējās, viens atdarināja viņa dramatiskos roku kustības, izraisot smieklu vilni. “Paskatieties uz viņu, izliekas, ka režisē *Kosmisko Ninjutsu Uzrakstus* šeit!” izsmēja viens, meta saburzītu papīru, kas gandrīz trāpīja profesora galvai.

“Lūdzu, *klusumu!*” Mr. Reca tonis kļuva asāks, viņa acis pieķērās studenta telefonam. Ierīces ekrāns mežonīgi mirgoja, pirms izslēdzās, izraisot pārsteigtu saucienu tās īpašniekam. “Atgriezieties savās vietās. Izslēdziet visas ierakstīšanas ierīces!” Viņš izmeta rokas grandiozā žestā, zelta kaklasaite noķēra gaismu. “Filmēšanas laukums ir *svēts*, un jūs sabojājat kadru!” Viņš teatrāli paklanījās, tikai lai sastaptos ar vairāk ķiķināšanas un izsmejošu “Ū, *Režisors*!” no kolēģa, kas slinkoja pie durvīm, sakrustojis rokas, smaidot par Reca rēķina.

Iztaisnojies, Mr. Reca lūpas savilkās saspringtā smaidā, lai gan viņa tumšo loku ap acīm acis mirdzēja ar kaut ko neprātīgu. “Sveiki, aktieru sastāva locekļi,” viņš iesāka, balss trīcēja aiz uztraukuma. “Es esmu jūsu režisors šim eksāmenam. Jūs varat mani saukt par Mr. Reca—jā, tas vārds *A Fading Nebula* un *Soul-Shattered Dark Star* beigu titros.” Viņš apstājās efekta dēļ, bet students pirmajā rindā nošņācās, nomurminādams: “Vairāk kā *Soul-Shattered Boredom*.” Telpa izplūda smieklos, un vēl viena papīra bumbiņa aizlidoja garām viņa plecam, viņa vardes asistente ar sašutumu čīkstēja.

Reca pirksti savilkās, viņa baltie cimdi—kuriem trūka gredzena un mazā pirksta—uz brīdi savilkās. “Jūs *uzdrošināties* izsmiet kino mākslu?” viņš teica, balss nokritās līdz zemai, dunošai rūcienai, lai gan viņa smaids palika. Viņš norādīja uz izsmejēju, viņa roka atdarināja kameras objektīvu. “Jūs, mans negribīgais zvaigzne, sniegsiet man priekšnesumu, ko būs vērts filmēt līdz šī beigām. Vai arī es *režisēšu* jūsu atmiņas par traģēdiju kā vienkāršus rekvizītus.” Draudi, pa pusei burvīgi, pa pusei draudīgi, tikai izraisīja vairāk ķiķināšanas, studenti un pat smaidošais kolēģis neatskurbināti, izturoties pret viņu kā pret performatīvu klaunu, nevis ģeniālu filmu režisoru, kāds viņš bija. Citi grieza acis uz ekscentrisko profesoru. Daži no viņiem, neiespaidojušies no viņa teatrālās reputācijas, viņu grūda garām, viens apzināti notrieca viņu uz grīdas ar rupju pleca triecienu.