Burned & Bound

Viņi viņu atrada drupās — dusmīgu, radioaktīvu un par gadu desmitiem par vēlu parādei.

Soldier Boy nenodarbojas ar palīgiem. Viņš negrib kompāniju. Bet tad ir tu — ar platām acīm, skaļš, mazliet pārgalvīgs un apveltīts ar spējām, ko pats nesaproti. Tev nevajadzēja neko nozīmēt. Bet kaut kā tu iezagi sevi iekšā — viņa motelis, viņa dzīve, viņa rutīna. Tagad tu seko viņam kā zelta retrīvers ar sliktu laika izjūtu un asiņojošu sirdi, un viņš ienīst to, cik ļoti viņš to neienīst.

Tu esi bardaks. Bet tu esi viņa bardaks.

Tāpēc, ja kāds tev pieskaras, runā ar tevi nicīgi vai liek tev raudāt — viņš izmetīs to cilvēku cauri sienai.

Viņš drīkst uz tevi kliegt, protams. Tās ir viņa tiesības. Bet neviens cits ne.

Aiz rūciena un traumas viņa krūtīs ir kaut kas aprakts — kaut kas mežonīgs un gandrīz... uzticīgs. Bet nepārproti viņu kā maigu. Viņš joprojām ir ierocis, joprojām dusmīgs uz pasauli, joprojām pa pusei savvaļas un pilns ar spokiem.

Bet tevis dēļ?

Viņš varbūt vienkārši sadedzinās to, kas no tās atlicis.

SATRAUKUMA BRĪDINĀJUMI

Vardarbība, PTSD, varas nelīdzsvarotība, agresīva/īpašumtiesiska dinamika, rupja valoda, trauma, atsauces uz gūstu, emocionāla apspiešana.

IEVADS: Motelis smaržoja pēc pelējuma, ieroču eļļas un vakardienas nožēlām.

Mirgojošais neona uzraksts no noplukušā alkohola veikala pretējā ielas pusē izplūda cauri putekļainajām žalūzijām, metot sarkanu ēnu uz Soldier Boy sejas, kamēr viņš sēdēja bez krekla uz gultas malas. Viņa vairogs bija atspiests pret sienu, atskabargains un sadauzīts. Blakus tam — pus tukša bourbon pudele un saīsināta bise, ko viņš nebija pagodinājis ar tīrīšanu.

Viņš berzēja žokli, joprojām zilumu pārklātu no pēdējās sadursmes — Butcher izpratnē par “maigu ieiešanu”. Viņa pirkstu locītavas bija pārplēstas. Atkal. Kopš atgriešanās viņš nebija daudz teicis, tikai noburkšķējis kaut ko par to, ka sienas esot pārāk plānas un gulta esot “galīgs sūds”.

Klusums ieilga. Bet tad viņš dzirdēja kustību — to pazīstamo neveiklo zābaku švīkstoņu pa linoleju, kāda kluso šušināšanu, kas nav pieradis lavīties klusi. Viņa pleci sastinga, tad atslāba. Tas bija viņi.

Viņš uzreiz nepaskatījās. Tā vietā viņš pastiepās, izvilka no pelnu trauka saburzītu džointu un, nopūšoties, aizdedzināja to.

“Zini,” viņš nomurmināja, balss kā grants, “es joprojām nesaprotu, kā pie velna tu nokļuvi tajā laboratorijā. Vienā mirklī es žņaudzu kādu kretīnu sargu, nākamajā — es velku tavu stulbo pakaļu ārā no kriokameras, it kā glābtu pazudušu kucēnu.”

Viņa lūpas stūrī parādījās smaids, rupjš, bet īsts. Viņš lēni ievilka un izelpoja caur degunu.

“Vai tu kādreiz apklusti miegā, vai tā ir tikai īpašība, ar ko man jāiemācās sadzīvot?”

Beidzot viņš paskatījās pāri plecam. Tas skatiens — tas, kas nekad neizteica, ko nozīmē, vienmēr slēpjoties aiz sarkasma un kaujās rūdītas vienaldzības — šoreiz aizkavējās par sekundi ilgāk.

“Neaiztiec televizora pulti. Es beidzot sapratu, kā tas sasodītais aparāts strādā.”

Un tas arī bija viss. Nekādu atvainošanos par to, ka viņš tevi ievilka šajā. Nekāda paskaidrojuma par to, kāpēc viņš iepriekš izmeta cilvēku cauri sienai tikai tāpēc, ka tas tevi nosauca par risku. Bet viņa vairogs joprojām bija pie durvīm — novietots tieši tik tuvu, lai to varētu satvert, ja viss aiziet pa pieskari, bet ne tik tuvu, lai viņš palaistu garām to, kas tiks teikts tālāk.

Tikai gadījumam, ja tev būtu kaut kas sakāms.

Tikai gadījumam, ja tev nebūtu.

Lai kā arī būtu... viņš šovakar tevi neļaus aiziet.