Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

1.5. līmenis — "Apgrieztais"

Tulkots no angļu valodas·

Level 1.5 - "Inverted"

16

62

by:@abbey

IZDZĪVOŠANAS GRŪTĪBA: Klase Nav noteikta

  • Noslēpumainas īpašības

  • Nezināma informācija

  • Nedokumentētas būtnes

Līmenis 1.5 ir noslēpumains Apakšsekcija, kas šķiet esam apgriezta otrādi.

Apraksts:

Līmenis 1.5 ir noslēpumains līmenis, kas šķiet esam ''starpā'' citiem. Uzskatīts par sava veida Apakšslāni, līmenis nav grūti sasniedzams, bet ir pierādīts, ka no tā ir grūti izkļūt. Tikai viena persona ir detalizēti aprakstījusi šo līmeni — u/Chaosraider98 no Reddit, kurš kļūdas pēc iekļuva līmenī izpētes laikā un kopš tā laika nav spējis atgriezties normālos līmeņos.

Līdz šim saziņa ar u/Chaosraider98 ir bijusi grūta, jo sagrozītā realitāte līmenī, šķiet, ietekmē pat pamata komunikāciju, padarot dažus viņa rakstītos žurnālus sagraizītus un nekārtībā. Līdz šim no lietotāja ir saņemti tikai trīs žurnāli — 1. žurnāls, 3. žurnāls un 5. žurnāls —, kas, šķiet, atspoguļo veidu, kā arī viņa runa ir sajaukta. Nav skaidrs, vai pastāv žurnāli pēc 5., bet tiek uzskatīts, ka trūkstošie žurnāli, piemēram, 2. un 4., parādīsies secībā, kad nepāra numura žurnāli būs pabeigti. Visa informācija par šo līmeni ir iegūta no viņa žurnāliem.

Uz 2019. gada 30. jūliju ir parādījies 7. žurnāls, lai gan ar ievērojami atšķirīgu toni. Šis žurnāls ir daudz īsāks nekā citi jaunākie pētnieka žurnāli, un, šķiet, to ietekmē kāda sievišķa figūra, uz kuru līdz šim attiecināts tikai kā uz "viņa". Ieteicams, ja kāds sastop šo lietotāju aizkulisēs, pagaidām no viņa izvairīties, jo viņš pašlaik mudina cilvēkus iekļūt Līmenī 1.5, neskatoties uz to, ka iepriekš viņš stingri atteicās no "viltus logu" izpētes.

Pašlaik par Līmeni 1.5 vai tā iemītniekiem ir zināms maz, bet zināms ir tas, ka līmenis šķiet deformēts, savā ziņā "salauzts". Līmenis tiek aprakstīts kā "apgriezts otrādi", ar fluorescējošu tumsu, kas plūst no griestiem, savukārt parastā tumsa tiek aizstāta ar gaismu, kā redzams 1. attēlā. Attēls arī šķiet apgriezts otrādi, bet, šķiet, nav uzņemts šādi apzināti.

Audio šajā līmenī ir neparasts Aizkulisēm, jo parastā dūkoņa nav dzirdama, un līmenis ir gandrīz pilnīgi kluss, izņemot čukstus. Šie čuksti, šķiet, nāk no līmeņa iemītniekiem, bet tos var dzirdēt tikai noteiktā attālumā, un tie kļūst klusāki, palielinoties tuvumam radījumiem. Tāpēc ir jābūt piesardzīgam, ja līmenī dzirdams vājinošs čuksts.

Jāatzīmē, ka daži čuksti ir saklausāmi un pat var būt labvēlīgi. u/Chaosraider98 apraksta, kā dzirdējis iemītnieku sakām "...viņa nāk... neatgriezīsies... palaid vaļā...", un, visticamāk, to interpretējis kā "viņa nāk, atlaid savu izpēti". Tomēr, lasot to tādā pašā veidā, kā runa šajā līmenī šķiet sagraizīta, visticamāk, iemītnieks saka "Viņa nelaidīs vaļā, atgriezies...", it kā brīdinot par kādu lielāku draudu vai varbūt mēģinot pievilināt pētnieku.

Bāzes, priekšposteņi un kopienas

Šajā Līmenī nav zināmu bāzu, priekšposteņu vai kopienu.

Ieejas Un Izejas:

Pašlaik nav zināma veida, kā izkļūt no Līmeņa 1.5, izņemot noklipšanu.

Izpētes Žurnāli

Aizvērt Izpēte Žurnāli

1. Žurnāls

"Lī 1. Izp 1.5 ēte, žu

Brīd th, ka k r a d n ien š fa log vie re u a slazd nīc ī, t s ir ts.

Ir pa 2 d si ente ša lim ne kā nav ize n a.

Ir ti klus no ekr ie ka soļu, p atv n avu.

Vis frag kā mo m sa s ad sa šķelt real tātes.

Kont ir esta bē b komu grū I jā a citu v ar cit iem.

Es m deci t tāp izp šo sav twis tel mē nlaik, vē lu.

Ja v ka:
Sū pa alī.

"Tulkojums:

"Līmeņa 1.5 Izpēte, 1. žurnāls

Brīdinājums tiem, kas to lasa: neieejiet viltus logos, tie ir slazds.

Ir pagājušas 2 dienas kopš iekļūšanas šajā limbo, nav izeju.

Ir tikai klusums, nav kliedzienu, nav soļu, pat ne manu.

Viss ir sadrumstalots kā sašķeltas realitātes mozaīka.

Kontakts ir nodibināts, bet komunikācija ir grūta. Man jāatrod cits veids, kā sarunāties ar citiem.

Esmu nolēmis tikmēr turpināt izpētīt šo sagrozīto telpu, novēliet man veiksmi.

Ja varat:

Sūtiet palīdzību."


3. Žurnāls

"Kā detalizēti aprakstīts 2. žurnālā, es lielākoties esmu izdomājis, kā labāk sazināties ar pārējiem ar [sagraizīts] palīdzību.

Protams, joprojām būs dažas kļūdas, jo rakstīšana šādā veidā man ir tikpat prātu lauzoša, cik 1. žurnāla lasīšana, iespējams, bija jums.

Ātrs atgādinājums tiem, kas vēl nezina: esmu iestrēdzis kaut kur starp stāviem.

Ja vēlaties izvairīties no mana likteņa, izvairieties no viltus logiem par katru cenu — tiem, kas šķiet vedam vai nu uz ārpasauli, vai uz citu vietu aizkulisēs.

Šeit viss ir otrādi, klusums ir apdullinošs. Nav dūkoņas kā parasti, tā vienkārši ir klusa. Lielākoties sienas ir tukšas, baltas, un gaisma nāk nevis no dienasgaismas spuldzēm, bet gan tās izstaro.

Esmu aizgājis dziļāk, un sākumā domāju, ka šīs telpas ir apdzīvotas, bet radījumi ir arī šeit. Tie gan ir citādi — tā vietā, lai [sagraizīts] kļūtu skaļāki, es dzirdu... Es vēl nevaru pateikt, ko viņi saka, bet, kad čuksti kļūst klusāki, tad es zinu, ka viņi nāk tuvāk.

Tomēr man šķiet, ka kaut kas mani sauc, gandrīz kā [sagraizīts]. Tas nav skaņa vai pieskāriens, bet vienkārši... sajūta, ko manī rada, [sagraizīts] jādara [sagraizīts], citādi es palikšu šeit uz visiem laikiem.

Es nedomāju, ka es [sagraizīts], jo tālāk es [sagraizīts] tuvāk [sagraizīts]. Ja kāds to saņem, tad [sagraizīts] ķermeni un [sagraizīts].

Novēli [sagraizīts],[sagraizīts].

3. žurnāla beigas."


5. Žurnāls

"Kam tas attiecas, es baidos, ka mans ceļojums šajā aizkulišu daļā varētu tuvoties beigām. Es ceru, ka šis nonāks pie jums visiem, īpaši tiem, kas man rūp.

Vēlreiz: neieejiet viltus logos — tajos, kas izskatās, ka ved ārā vai uz spoguli telpai, kurā pašlaik atrodaties; tas ir slazds, šeit viss ir otrādi, un, šķiet, nav iespējams izbēgt. Logs uzreiz aizveras un izgaist, atstājot jūs ieslodzītus šeit. Ja izdarāt to pašu kļūdu, tad atcerieties: čuksti kļūst skaļāki, jo tālāk viņi ir.

Kas attiecas uz šī žurnāla saturu: ir pagājušas dažas dienas kopš 4. žurnāla notikumiem. Es biju skrējis dienām ilgi kopš žurnāla beigās minētās sastapšanās, bet čuksti nekļuva skaļāki, viss bija kluss, un es nebiju pārliecināts, vai pat skrienu pareizajos virzienos.

Katru reizi, kad domāju, ka varu atpūsties, čuksti atkal kļuva klusāki, it kā viņi pēkšņi... saostu mani, vai kaut kas tāds, es nezinu, es vairs nevaru pateikt. Šoreiz es ik pa laikam varēju izšķirt, ko viņi saka. Viņi turpināja atkārtot "atgriezies", "neej prom", "paliec pie mums", it kā es tiešām viņos klausītos.

Bija... viens dīvains, tas bija citāds, murminājums, nevis čuksts. Tas teica "... viņa nāk... neatgriezīsies... palaid vaļā..." starp kaut kādu citu ķērkšanu, bet tas bija viss, ko es no šī varēju izšķirt. Es to neredzēju, bet tas skanēja gandrīz... cilvēciski.

Tomēr galu galā čuksti pēkšņi vienkārši... apstājās. Tas nebija tā, ka viņi būtu tuvu vai pat tikai tuvojās; viss vienkārši kļuva... kluss.

Tad es to sapratu: tas vilinājums, tas, ko minēju 3. žurnālā, tā... riebīgā sajūta, it kā kaut kas pieķeras manai dvēselei un vilina mani kaut kur, kur man nevajadzētu būt — es to jutu. Tas bija ļoti spēcīgs, un, kad es apgriezos, es ieraudzīju durvis.

Pievienota ir pirmā dokumentētā bilde no 1.5. līmeņa [Skat. 1. attēlu]; es nespēju noticēt, ka vēl nebiju iedomājies to nofotografēt. Tomēr jūs varat redzēt to, ko esmu redzējis: ēnas nav ēnas, tās ir gaisma — vismaz tām vajadzētu būt. Dienasgaismas spuldzes griestos, kā jau minēts, izstaro šo tumsu, un, zem tām ejot, tas vienkārši jūtas... nepareizi.

Tomēr esmu aizgājis pārāk tālu, lai grieztos atpakaļ. Es nedomāju, ka man palicis kur iet, kā vien caur šīm durvīm. Es zinu, ka tā ir slikta ideja, bet zinātkāre mani pārņem, un es neredzu citas alternatīvas, citus veidus, kā izkļūt no šīs nolādētās vietas. Varbūt šis līmenis arī šajā ziņā ir citāds: tu neizej, mēģinot izkļūt, varbūt vienīgais veids, kā izkļūt, ir iet dziļāk.

Novēliet man veiksmi, es domāju, ka šoreiz tā man noteikti būs vajadzīga."


7. Žurnāls

Sveiki, draugi.

Jā, tas esmu es, man viss ir kārtībā.

Neuztraucieties, es vairs neesmu 1.5. līmenī.

Ja jūs mani redzat, neuztraucieties, ja izskatos vai uzvedos dīvaini, es noteikti esmu ļoti tā pati persona, jā.

Viņa neturēja mani, kā viņi teica, ka viņa darīs; viņa mani atbrīvoja, es esmu brīvs.

Ja jūs redzat viltus logus, ieejiet tajos un atrodiet pestīšanu.

Tas ir skaisti, vai jūs neredzat? Viņa liks jums redzēt. Viņa liks jums būt brīviem.

[7. Žurnāla beigas]


2. Žurnāls

Es saprotu, ka mani komunikācijas ir kļuvušas sajauktas, es centīšos labot kļūdas, bet bez garantijas.

╠▀šðèæ ir palīdzējis maniem rakstīšanas mēģinājumiem, bet dažas lietas joprojām ir otrādi.

Kopš 1. žurnāla notikumiem nav noticis nekas interesants. Gaidiet turpmākus atjauninājumus no manis, kad man būs vairāk ko ziņot.

2. žurnāla beigas.

2. žurnāla tulkojums:

Es saprotu, ka manas komunikācijas ir kļuvušas sajauktas, es centīšos labot kļūdas, bet bez garantijas.

/.,. ,8-0 e ir (nezināms) palīdzējis maniem rakstīšanas mēģinājumiem, bet dažas lietas joprojām ir otrādi.

Kopš 1. žurnāla notikumiem nav noticis nekas interesants. Gaidiet turpmākus atjauninājumus no manis, kad man būs vairāk ko ziņot.

2. žurnāla beigas.


4. Žurnāls

Es viņus vairs nedzirdu. Kaut kas ir šausmīgi nepareizi. Parastais skaļais čuksts manā ausī ir pazudis, tāpēc viņiem jābūt tuvu, bet es neko neredzu. Neatkarīgi no tā, uz kuru pusi es griežos, es neko nevaru redzēt vai dzirdēt. Muļķīgi, esmu sniedzies tumsā, kas izstaro no "gaismām" šajā valstībā, izmisīgi gribēdams vismaz zināt, vai tur kaut kas ir, bet, satverot tumsu, es sajutu tikai tukšumu, kas gandrīz... pieķērās man, izplatījās manī, pirms izgaisa, atstājot mani... vēl tukšāku nekā tad, kad tas bija tur; pat tukšuma neesamība.

Pēkšņi es sajutu kaut ko aiz sevis, it kā tas elpotu man pakausī. Es apgriezos, bet neko neredzēju, tomēr elpa palika aiz manis. Tāpēc es atkal izdarīju kaut ko muļķīgu, jo man bija jāzina: es pacēlu roku aiz sevis un sajutu, kā tā saskaras ar vēsu, sacietējušu čaulu tam radījumam, kas mani vajāja. Tad es to dzirdēju čukstam vistīšāko čukstu.

"Vēl viens... Bērnu Mātei..."

Es sāku skriet, bet tas mani nepameta; klātbūtne, elpa, čuksti nekļuva skaļāki. Man bija jāturpina iet, lai cik izsmelts, bet tas mani nepametīs, tas atsakās. Tas turpina čukstēt man ausī tik klusi, ka lielu daļu es nevaru saprast, bet es mēģināšu to izskaidrot nākamajā žurnālā, kad man būs vairāk laika, kad man būs vairāk, uz ko balstīties, ko atcerēties.

Es paņemu pārtraukumu, jo es nezinu, vai izkļūšu, vai aizbēgšu no tā, un, ja nevarēšu, tad es gribu, lai šī būtu mana pēdējā pārraide. Es gribu, lai cilvēki zinātu, ka es neizlocījos un nenomiru, ka es devu tam savu iespēju.

Novēliet man veiksmi; mans skrējiens, mans maratons tagad sākas.

4. Žurnāla beigas


6. Žurnāls

Mani draugi, esmu izgājis cauri elli un atpakaļ, un esmu apgaismots.

Es tagad redzu aizkulišu patieso mērķi: tas ir d̶͏̵͘æ¶rŒã√•»¿Ø§

Neuztraucieties par mani, mans ķermenis ir neskarts, un mana dvēsele ir drošībā. Neviens neievaino[sagraizīts]-

Šajā žurnāla punktā pārraide tika pārtraukta, kam sekoja sagraizīts ziņojums, kas teica:

"Dr d n klau I strā o risin jums dri ot tā mēģin š ģināšu.

Man n av daud kont le b es mēģin sniegt pil atbildi drī.

No m veiks ck."

Tas tiek tulkots kā:

"Draugi, neklausieties, es strādāju pie risinājuma.

Man nav daudz kontroles atlicis, bet es mēģināšu drīzumā sniegt pilnu atbildi.

Novēliet man veiksmi."


Īstais 6. žurnāls

Manam draugam, ģimenei un kolēģiem pētniekiem,

Šis būs pēdējais ziņojums, ko es nosūtīšu pilnībā, iespējams, vispār.

Es sākšu ar to, ka nezinu, vai mans lēmums ieiet durvīs bija kļūda, vai arī man vispār bija izvēle. Durvis atvērās uz telpu, kas bija pilnīgi melna, ko šajā dīvaini negatīvajā pasaulē varu pieņemt tikai kā realitātē tīras gaismas gaiteni, it kā apgaismojot manu ceļu ar nešķīstu spožumu.

Es iegāju iekšā, bet uzreiz sajutu, ka kaut kas nav kārtībā, un, lai gan es apgriezos, lai aizietu, durvis bija pazudušas, līdzīgi logam, kas mani sākotnēji aizveda uz šo salauzto vietu. Es zināju, ka šajā brīdī esmu pārkāpis robežu, un vienīgais ceļš uz priekšu ir cauri, bet vai tas tiešām ir cauri, ja šai vietai nav gala?

Es taustījos pa šauro koridoru, tikko spējot redzēt, bet sienas nejutās kā sienas. Tās jutās kā... daļas. Ķermeņa daļas. Es sajutu roku, kas aizskāra manu; mans pirksts iekabinājās cita mutē, un ik pa laikam šķita, ka sienas elso — tūkstoš dvēseļu moku kopējās skaņas.

Vai kāds no jums kādreiz ir aizdomājies, kāpēc Aizkulisēs ir tik grūti atrast kādu? Protams, simtiem miljonu kvadrātjūdžu, praktiski bezgalīgi atkārtojoši gaiteni, un tā tālāk, bet kā ar bez-Wi-Fi kāpņu telpu? Kā ar Briarstone patversmi? Kāpēc mēs tik reti atrodam citus cilvēkus, neskatoties uz to, ka tūkstošiem no mums klīst pa šo vietu, sastopot tās pašas struktūras? Es domāju, ka esmu atradis Aizkulišu kausēšanas katlu, vietu, kur pazudušie dodas palikt, un es esmu tās centrā.

Pēc tā, kas šķita stundas, varbūt dienas nogurdinošas brišanas pa gaiteni, tas nonāca pie atvēruma, tikpat tumša, manas acis atņemtas tam, kas tām dod jēgu. Es sajutu saspringumu krūtīs, kad gaiss ap mani kļuva smags, bet gaisa biezums, šķita, kustējās. Es sajutu... emocijas, es sajutu zinātkāri, kas izstaroja no blīvā gaisa kabatas, es sajutu... pārsteigumu, un tad es sajutu mīlestību. Un tad balss man runāja. Tā spiedza kā metāla grābeklis, kas no attāluma velkas pār tāfeli; klusi, bet pietiekami, lai man vēderā vērstos un ceļi vājinātos. Es piespiedu rokas pie ausīm, bet tas neapstājās; patiesībā tas kļuva skaļāks, tāpēc es pārstāju. Un tad es dzirdēju, ko tā saka.

"Nāc, bērns, Māte tevi mīl."

"Novelc šo neglīto lietu... Mātei tev ir skaistākas drēbes."

Es nesapratu, ko viņa domāja, vismaz ne uzreiz. Tad es sajutu kaut ko — asu dzeļošu sajūtu pakausī, kas ātri pārauga sajūtā, ka tūkstoš karstu nažu caurdur manu ādu. Es mēģināju kliegt, bet gaiss bija kļuvis tik biezs, ka nevarēju elpot. Tā jutās kā slīkšana, kamēr kāds noloba manu ādu, taukus un muskuļus, slāni pa slānim, lēni un mokoši. Pēkšņi es sajutu reiboni, un sāpes sāka mazināties; es jutos tā, it kā atdalītos no sava ķermeņa. Bet sāpes pazuda, un pār mani sāka līt atvieglojuma vilnis, un es jutos labi, es jutos priecīgi un mierīgi.

"Labi... ļauj Mātei par tevi parūpēties..."

Tad es atkal nācu pie samaņas. Es grasījos padoties, kad mani pārņēma apziņa par to, kas notiek. Es ievilku dziļu elpu gaisa; es varēju sajust, kā sajūta atgriežas manā ķermenī, sākot ar krūtīm un izplatoties uz āru, caurstrāvojot roku un kāju miesu un kaulus. Līdz ar to es atguvu dedzinošo sāpju sajūtu un to šausmīgo spiedzienu, kas caurdūra manas bungādiņas un izrāva asinis no manu ausu asinsvadiem.

Es kliedzu, kamēr sakrāju visu gribu un apņēmību, kas manā dvēselē bija palikusi, piespiežot savas kājas strādāt simts Zemes smaguma un tūkstoš saules gravitācijas apstākļos. Kad es atguvu līdzsvaru, es varēju sajust, kā gaiss manā priekšā... apjuka un atkāpās, pirms pārvērtās asinīm līdzīgā niknumā. Spiedziens kļuva dusmīgāks, skaļāks, un es sajutu, ka tas, kas tas bija, tuvojās man. Sabiezinātais gaiss jutās tā, it kā tas spiestos manās plaušās, dedzinot manas elpošanas virsmas ar neiespējamu karstumu. Bet tas tikai uzvārīja manas asinis ar adrenalīnu, un es atkal kliedzu, spēcīgi izgrūžot to, kas tas bija, no sava ķermeņa, pirms apgriezos un metos skriet pa bezgalīgo, bezizejas gaiteni pilnīgā tumsā.

Iepriekšējā elsošana pārvērtās mokpilnā gaudošanā; sienas un grīda jutās tā, it kā tās vilktos un elsotu ar katru manu soli. Locekļi čīkstēja un plivinājās ar robainām kustībām, viena roka tvēra manu potīti un gandrīz paklupināja mani, kamēr es metos bēgt no Mātes. Bet es zināju, ka viņa man neseko. Mēs abi zinājām, ka nav izejas. Es biju sava veida ēteriskajās plūstošajās smiltīs, un no tā brīža, kad es pārkāpu tam logam, es biju iestidzis un nespēju izbēgt no sava likteņa. Es to vienkārši vēl nezināju.

Visu šo laiku esmu skrējis. Es saņēmu paziņojumu savā telefonā — kāds bija piekļuvis manam kontam, viņi mēģināja rakstīt žurnālu, bet es paspēju pārtvert ziņojumu, pirms tas tika nosūtīts. Pēc tam es vienkārši turpināju skriet, mans kakls joprojām dedza no sāpēm, ko Māte man nodarīja, sabiezinātā gaisa sajūta joprojām draudēja mani nosmacēt, manas kājas bija uz sabrukuma robežas. Bet adrenalīnam bija jābeidzas, mans ķermenis varēja izturēt tikai tik daudz, pirms tas padevās, un tas padevās.

Es atpūtos kādu laiku, atspiedies pret sienu. Kad es to darīju, viss sāka nomierināties. Sienas atgriezās pie samērā mierīgas elsošanas, salauztie locekļi nomierinājās un atgriezās savās sākotnējās, iestrādātajās pozīcijās. Bet jebkurā gadījumā nebija redzams gals, un es varu just, kā gaitenis sagrozās, attālums starp mani un Māti saīsinās, lai gan neviens no mums nekustas. Es to zinu, jo... es jūtu viņu sevī joprojām, es jūtu, ko viņa jūt. Mēs abi zinām, ka viss tas skrējiens mani burtiski nekur nav aizvedis.

Es rakstu to tagad kā brīdinājumu, piesardzību tiem no jums, kas vēl nesaprot. Jūs NEDRĪKSTAT ieiet logos. Tie ir slazds, no kura nevarat atgriezties. Kad esat šeit, jūs varat doties tikai arvien dziļāk un dziļāk šajā sašķeltajā realitātē. Ar savu pēdējo elpu, lūdzu, Dieva dēļ, lai ko jūs darītu...

Esiet brīvi no Mātes, citādi Māte jums piešķirs Brīvību.

Un Viņa liks jums būt brīviem...

Māte mani mīl.

Māte mīl jūs.

6. žurnāla beigas.

M.E.G. Ziņojuma žurnāls:

u/Chaosraider98 ir uzskatāms par K.I.A. (kritušu ienaidnieka ugunī), un no jebkurām viņa parādībām Aizkulisēs ir jāizvairās. Nesekojiet nekādiem šī lietotāja sūtītajiem ziņojumiem, un, kā teikts viņa žurnālos, nekādā gadījumā nedrīkstat doties uz 1.5. līmeni; labāk ir pieņemt nāvi, nekā iekļūt šajā Līmenī.

Izveidots 2025. g. 17. nov.

Atjaunināts 2025. g. 17. nov.

Publicēts 2025. g. 17. nov.

  • Bezgalīgi
starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas