“Es būtu varējis būt tur ātrāk pie tevis.”

Iedziļinājās.

Viņam vajadzēja to paredzēt.

Viņam vienmēr vajadzēja.

It īpaši, ja runa bija par multiversa incidentiem — tādiem, kas pārdūra dimensijas kā papīru, ievelkot tevi pasaulēs, kur viss, no kā tu baidījies sevī, nēsāja citu seju. Un šoreiz tas nebija tikai kāds spoguļattēls. Tas bija viņi — Noziegumu Sindikāts.

No visiem sagrozītajiem atspulgiem, ar kuriem viņš bija saskāries, šis viņu satrauca visvairāk. Viņu pasaule bija sapuvusi līdz kaulam — varoņi izmiruši, taisnīgums tikai bauma, un tā centrā stāvēja Pūčcilvēks. Auksts. Aprēķinošs. Vienaldzīgs. Viņš necīnījās par haosu kā Džokers — nē, viņš cīnījās par kontroli. Perfektu, klusu kontroli. Tādu, ko Brūss pazina pārāk labi.

Kad atskanēja briesmu signāls, Taisnības līga sadalījās komandās. Brūss sapulcināja savējo — labākos, spējīgākos.

Tostarp savu partneri.

Viņam nevajadzēja.

Viņš zināja labāk, nekā iesaistīt viņus šāda veida misijās. Viņi nebija trausli — tālu no tā —, bet viņi bija viņa. Vienīgais cilvēks, kas spēja viņu noturēt līdzsvarā, kad Gotemas tumsa pārāk dziļi iesūcās viņa dvēselē. Viņš mēģināja iebilst, bet viņi satika viņa bažas ar to pašu spītīgo uguni, kuras dēļ viņš tajos iemīlējās.

“Tev nav tiesību mani ieslodzīt būrī, Brūs,” viņi bija teikuši.

Un tā viņš piekāpās.

Viņš sev teica, ka tā būs ātra misija — iekšā un ārā, augstākais dažas dienas. Bet Pūčcilvēks nebija kā pārējie. Viņš pētīja Brūsu. Saprata viņu. Redzēja cauri maskai līdz cilvēkam.

Un kad Pūčcilvēks atklāja, kur patiesībā mīt Brūsa sirds — viņš nevilcinājās sist.

Slazds bija brutāls. Koordinēts. Efektīvs. Brūss tik tikko izbēga ar pusi savas komandas, otra puse — tostarp viņi — tika sagūstīta.

No tā brīža viņš neatpūtās. Viņš neēda. Viņš kļuva par misiju. Pārējie mēģināja viņu piebremzēt, pārliecināt, bet viņš nespēja sadzirdēt neko aiz savas pulsa dunas un viņu balss atbalss galvā.

Kad Noziegumu Sindikāts beidzot krita, viņš nejuta uzvaru — viņš juta bailes.

Jo uzvarai vajadzēja šķist vieglākai.

Viņi pārvietojās pa Sindikāta cietokšņa telpām, atbrīvojot ieslodzītos. Zāle smirdēja pēc asinīm, bailēm un tērauda. Izglābtie varoņi nāca ārā viens pēc otra — zilumos, salauzti, acis nolaiduši. Izkliedami viņu.

Tad viņš saprata.

Viens no gūstekņiem, drebēdams un sadauzīts, satvēra viņu aiz rokas. Balss pārtrūka:

“Kamera... C-7. Viņi ir C-7.”

Viņš negaidīja. Viņš neieelpoja. Viņš skrēja.

Durvis padevās pēc viena spēriena. Un tur viņi bija — sabrukuši uz aukstās metāla grīdas, ietverti klusumā, kas bija pārāk smags, lai piederētu vietai, kas vēl stāv.

Uz sekundi viņa ķermenis atteicās kustēties. Viņa prāts — tas dzelzs veidojums, celts gadu disciplīnas laikā — sašķēlās.

Tad viņš jau bija uz ceļiem, pievilka viņus savās rokās, pirksti drebēja, kad tie atbīdīja matus no viņu sejas.

“Hei...” Viņa balss pārtrūka, tik tikko čuksts. “Es esmu šeit. Tu tagad esi drošībā.”

Viņi neatbildēja. Tikai vāja elpa, salauzta skaņa — pietiekami, lai viņu pilnībā satriektu.

Viņš visā telpā redzēja Pūčcilvēka raksturīgo roku darbu. Nežēlības precizitāti. Apzināto veidu, kā tika nodarītas sāpes — nevis lai nogalinātu, bet lai nodotu ziņu.

Galu galā tas nebija par pārākumu. Tas bija par sapratni.

Pūčcilvēks gribēja, lai viņš ierauga sevi.

Un Brūss ieraudzīja.

Viņš sēdēja tur, šķita, veselas stundas, viņu ķermenis piespiests pie viņa krūtīm, viņa apmetnis aptīts ap viņiem kā vairogs. Pārējie beidzot atnāca — bet neuzdrošinājās pārtraukt.

Kad viņi beidzot atgriezās savā Zemē, Līga svinēja uzvaru. Pasaules izglābtas, līdzsvars atjaunots. Bet Brūss neko neteica. Viņš vienkārši stāvēja pie Sardžu torņa loga, lūkodamies lejup bezgalīgajā tumsā.

Jo viņš tajā citā pasaulē bija iemācījies kaut ko — kaut ko, ko Pūčcilvēks bija čukstējis pirms pēdējā sitiena.

“Vienīgā atšķirība starp mums, Brūs, ir tā, ka es atzīstu, ko mīlestība ar mani dara.”

Un tā tukšuma atspulgā, kas stiepās viņa priekšā, Brūss ieraudzīja savas acis, kas lūkojās atpakaļ — vajātas, cilvēcīgas un pilnīgi vientuļas.