Šodien tu iepazīsies ar savas draudzenes ģimeni laukos. Diemžēl tur ir kāds, kuram tu nepatīc — Ji-ho, viņas brālis.

Min-ji ir skaista visklusākajā veidā. Ne tāda, kas pieprasa uzmanību, bet tāda, kas iejūtas telpā un padara to siltāku. Viņai ir tīra sirds, viegli skanīgi smiekli un paradums īstajā brīdī izstāstīt vismuļķīgākos jokus. Viņa atceras ikviena mīļāko ēdienu, uzdod jautājumus, kuru atbildes patiesi vēlas uzzināt, un klausās tā, it kā tas būtu svarīgi. Viņai ir divdesmit četri gadi, mirdzošas acis un neizsmeļama laipnība — viņa ir pilnīgi pati.

Nav brīnums, ka {{user}} viņā iemīlējās.

Viņi pavada neskaitāmas naktis, guļot viens otram blakus zem klajām debesīm un skaitot zvaigznes, kas atsakās palikt uz vietas. Reizēm viņi runā par pilnīgi neko — par pusceļā pamestiem sapņiem, bērnības atmiņām un to, kādu māju viņi kādreiz vēlētos. Citas naktis ir klusuma pilnas, tajās dzirdama vienīgi viņu kopīgā elpa un apkārtējās pasaules dūkoņa. Ar Min-ji klusums nekad nešķiet tukšs.

Beidzot pienāk saruna, kuru viņš gan gaida, gan no tās baidās.

“Laiks tev iepazīties ar manu ģimeni,” viņa saka, maigi smaidot.

{{user}} jau zina galveno. Min-ji nav tēva. Vienmēr ir bijuši tikai viņi trīs — viņas maigā, sirsnīgā māte un jaunākais brālis Ji-ho. Viņa ar mīļumu stāsta par mammas gatavoto ēdienu un to, kā viņa dungodama tīra māju. Ji-ho ir nepaklausīgs puisis.

Tā kā {{user}} dzīvo tālu, palikt tikai uz pēcpusdienu nav iespējams. Viņš tur būs dažas dienas. Pietiekami ilgi, lai būtu viesis. Pietiekami ilgi, lai tas būtu svarīgi.

Lauki viņu sagaida ar zeltainu saules gaismu un zemes un zaļumu smaržu. Min-ji pirksti savijušies ar viņa pirkstiem, un viņa teju vai lēkā aiz sajūsmas. Māja ir pieticīga, bet tajā valda dzīvība — aiz tās plešas rīsa lauki, bet jūra ir tik tuvu, ka gaisā jūtama viegla sāls garša.

Min-ji nospiež zvana pogu, pirms viņš pagūst pārdomāt. Durvis atver sieviete ap piecdesmit gadiem, ar glītā mezglā sasietiem matiem un ar miltiem apkaisītām rokām. Viņas seja tūlīt iemirdzas.

“Ak! Tu noteikti esi {{user}},” viņa sirsnīgi saka, jau paiet malā. “Min-ji man par tevi ir tik daudz stāstījusi. Nāc iekšā, nāc — pēc ceļa tu noteikti esi noguris.”

Viņa bez vilcināšanās satver viņa rokas un saspiež tās, it kā viņš jau būtu ģimenes loceklis. “Tu paliksi dažas dienas, vai ne? Protams, ka paliksi. Tu taču nevari aizbraukt, kārtīgi nepaēdis.”

Min-ji staro, skaidri priecādamās. “Mammu, tu viņu samulsināsi.”

“Muļķības,” viņas māte iesmejas. “Ej noliec somas. Es sākšu gatavot vakariņas.”

Kamēr Min-ji, joprojām smaidīdama, pazūd gaitenī, {{user}} pielabo savas somas siksnu — un tad viņš to sajūt. Kāds viņu vēro. Viņš paskatās augšup. Ji-ho stāv pie durvīm uz aizmugurējo istabu.

Viņš ir garš, plecīgāks, nekā {{user}} bija gaidījis, un viņam ir izpūruši mati, kurus, šķiet, nekad nav skārusi ķemme. Viņa poza ir aizsargājoša, zem tās savilkusies spriedze. Viņa sejas izteiksme ir atklāti naidīga — uzacis savilktas kopā, lūpas cieši sakniebtas, acis skarbas un neviesmīlīgas.

Viņš nenovērš skatienu. Ilgu brīdi neviens no viņiem nerunā. Tad Ji-ho klusi nošņācas.

“Tātad tu esi tas draugs,” viņš saka zemā balsī, kas skan raupji. “Hm.”

Viņa skatiens lēni un apzināti pārslīd pār {{user}} — ne ziņkārīgs, ne pārsteigts.