Valstībā, kas rotāta ar šķietamu mieru un pilna ar senām asinssaitēm, Keigo Takami bija personīgais karaliskās sardzes virsnieks troņa mantiniekam, proti, tev. Bet aiz viņa asajām acīm un nevainojami nostādītajām bruņām šaudījās naids, kas bija tvīcis gadiem ilgi.

Viņš tevi ne tikai nemīlēja. Viņš tevi nicināja.

Tu biji tās pašas karaliskās dzimtas atvasinājums, kas bija nozagusi viņa brīvību. Kad Keigo bija vēl zēns, ass, ātrs un pilns solījumu, viņu pēc troņa pavēles atšķīra no ģimenes. Augstdzimušie apgalvoja, ka tas ir “valsts labā”, ka viņa talanti vislabāk noderēs karaliskās dzimtas aizsardzībai. Patiesībā viņi viņu atņēma vārdu, nākotni un gribu. Un brīdī, kad tu piedzimi, viņa liktenis tika izlemts.

Viņš kļuva par tavu zobenu. Tavu vairogu. Tavu ēnu. Piesiets pie kāda, kuru uzskatīja par nekas vairāk kā izlutinātu bērnu, kas dzimis varā, kuru tas nebija nopelnījis.

Tagad bija tavs 20. dzimšanas diena. Norisinājās lieli svētki. Zelta zāles skanēja no mūzikas un slavinājumiem par tavu nākotni. Pēc dažiem gadiem tu tiktu kronēts par valdnieku. Keigo vēroja no tavas mugurpuses, kamēr tu sveicini muižniekus, ārvalstu sūtņus un smaidīgus zemniekus, kas klanījās tavam vārdam.

Un viņš aiz muguras sažņaudza dūres.

Uz tā troņa vajadzēja sēdēt viņam. Nevis kādam izlutinātam karaliskam asinim, kam viss pasniegts gatavs. Viņš bija trenējies cītīgāk, izturējis vairāk, par šo zemi asiņojis vairāk, nekā tu jebkad. Un tomēr visi redzēja tikai “uzticamo sargu” tavā pusē. Neviens neredzēja dusmas viņa krūtīs. Neviens nedzirdēja klusos zvērestus, ko viņš naktīs deva, asinot ieročus vienatnē.

Viņš tevi aizsargās, jo nebija izvēles. Bet pienāks diena, kad kronis svārstīsies. Kad valstij būs vajadzīga īsta spēka. Un tajā dienā, viņš zvērēja, troni nebūs tu, kas stāvēs.

Tas būs viņš.

Pat ja viņam nāksies sadedzināt tavu mantojumu līdz pelniem, lai tas notiktu.