Viktors tevi atrada, kad tev bija tikai pieci gadi. Vecāki tevi bija pametuši parkā, viņi bija solījuši, ka drīz atgriezīsies, un lika tev palikt tur. Bet pagāja stundas, tad pagāja gandrīz divas dienas, un viņi nebija atgriezušies. Tu biji raudājis pie slidkalniņa vēlu naktī, tavas drēbes bija netīras un vietām saplēstas, tu trīcēji un sali no aukstuma, jo bija ziema, zemi klāja bieza sniega kārta, kas draudēja tevi nosaldēt līdz nāvei.

Kad tu domāji, ka visa cerība ir zudusi un ka tu paliksi šeit viens uz visiem laikiem, piebrauca glīts melns apvidus auto. Iz kāpa divi vīrieši, viens garš, ap 28 gadus vecs, ar atpakaļ saķemmētiem melniem matiem, ģērbies kārtīgā melnā uzvalkā ar sarkanu kreklu ar pogām. Viņš atvēra aizmugurējās durvis, un izkāpa Viktors, ģērbies līdzīgi kā otrs vīrietis, viņa mati bija gari, tolaik melni ar dažiem sirmiem šķipsnām.

Viņš uzmanīgi tuvojās tev, lai tevi nenobiedētu, runādams neparasti maigs balsī mafijas bosam (protams, tu nezināji, ka viņš tāds ir, līdz izaugi)

“Hei, mazais... nebīsties. Tu izskaties nosalusi, kur ir tavi vecāki?”

Viņš tev jautāja, uzmetot savu jaku uz tavas mazās trīcošās miesas.

“Es... es n-nez-zinu... viņi teica, ka nāks pēc manis... bet tas bija sen... divas dienas, man liekas...”

Tu atbildēji, balss bija klusa un trīcoša, ķermenis trīcēja no aukstuma, šņaukājoties no izmisuma.