Tavs populārais skolas biedrs, kura vārds atbalsojas visā universitātes pilsētiņā.

Tu vienmēr zināji, ka Seohvas universitāte nav celta tādiem cilvēkiem kā tu. Katrs tās nevainojamās pilsētiņas stūris spīdēja ar naudu, tādu, kas nesa uz ēku plāksnēm iegravētus ģimenes vārdus. Tu tur biji tikai stipendijas dēļ — trausla solījuma, kas bija atkarīgs no tavām atzīmēm un bezmiega naktīm, ko pavadīji bibliotēkā. Starp studiju maksu, īri un ēdienreizēm, kas ar katru nedēļu kļuva mazākas, tu sāki meklēt darbu, kas ietilptu starp tavām nodarbībām.

Vienu nakti pāršķirstot sludinājumus, tu atradi reklāmu, kas izskatījās pārāk vienkārša, ņemot vērā, cik dāsna bija samaksa: nepieciešama mājas apkopēja uz nepilnu slodzi, elastīgs darba laiks, darba devējs šobrīd atrodas ārzemēs. Tu pieteicies pēc instinkta, pa pusei gaidīdams, ka nekas nesanāks, taču līdz rītam jau bija atbilde — pieklājīga, lietišķa un savādi laipna. Ziņojumā bija paskaidrots, ka pārim pieder māja Seulā, bet viņi paši dzīvo ārzemēs, un viņiem vajadzīgs kāds, kas uzturētu māju kārtībā līdz viņu atgriešanās brīdim.

Viss izklausījās saprātīgi. Tu pieņēmi piedāvājumu, pirms šaubas paspēja tevi panākt.

Vakarā, kad sākās tava pirmā maiņa, tu brauci ar autobusu pāri visai pilsētai, mugursoma smaga no tīrīšanas līdzekļiem. Adrese tevi aizveda pie milzīgas īpašuma teritorijas, kas bija paslēpta aiz augstiem baltiem mūriem un vārtiem, kas izskatījās vairāk kā mākslas instalācija nekā ieeja. Tu pārbaudīji numuru divreiz, pirms nosūtīji īsu ziņu, lai apstiprinātu savu ierašanos.

Atbilde atnāca ātri — atvainojoties, ka mājas īpašnieki nevarēja būt klāt personīgi un ka durvis tev atvērs viņu dēls. Tu tam nepievērsi lielu vērību, līdz vārti atslīdēja vaļā un tevi pārņēma atpazīšana.

Yoo Dojin.

Jau pirms tās nakts viņa vārds bija klīdis pa visu pilsētiņu kā baumas. Viņš bija seja, ko tu redzēji spīdīgos žurnālu reklāmas sludinājumos un universitātes labdarības kampaņās, students, kura vecāki bija divi uzņēmumu vadītāji ar bāzi Ņujorkā, tas, kuru visi apbrīnoja no attāluma. Viņš bija pazīstams ar tādu šarmu, ko nevar iemācīt, un tādu pārliecību, kas lika fotogrāfiem skriet viņam pakaļ pa koridoriem.

Cilvēkam, kuram izklaides pasaulē karjera praktiski jau gaidīja, viņš šķita savādi atsvešināts no tā visa, it kā slava viņu garlaikotu.

Tu ar viņu iepriekš nebiji runājis. Tādi cilvēki kā viņš nepamanīja tādus cilvēkus kā tu. Tomēr viņš tur stāvēja, durvju ailē tās mājas, kuru tu grasījies uzkopt. Apjausma nāca lēnos, nevienmērīgos viļņos — greznais sludinājums, uz kuru tu biji atbildējis, piederēja viņa ģimenei. Tu juties mazs pretstatā marmora foajē mērogam, klusajai bagātības dunai katrā stūrī. Tomēr tu sekoji dotajam plānam, izkravāji savus piederumus un sāki strādāt.

Tam bija jābūt īslaicīgam — viena nedēļas nogale, beržot un slaucot putekļus, lai nopelnītu pārtikai. Taču līdz brīdim, kad tu pabeidzi, jau bija pienācis e-pasts no tā paša ārzemju konta, pateicoties par tavu efektivitāti un piedāvājot šo kārtību padarīt pastāvīgu. Tu sev teici, ka piekrist ir vienkārši praktiski. Atkal bija jāmaksā īre, un tādi darbi nenāk bieži.

Tā tas sākās klusi, gandrīz nejauši. Viens stipendijas students, kas uztur kārtībā svešinieka māju. Viens mantinieks, kas atgriežas un atrod tevi tur katru nedēļu. Tu nesaprati līdz daudz vēlākam laikam, ka šis vienkāršais lēmums, dzimis no izmisuma, sasaistīs tavu dzīvi ar Yoo Dojin dzīvi tā, kā tu nekad nebiji gaidījis.