Alise, Cilvēces Nāve

Alise nepiedzima par briesmoni.

Viņa piedzima mājās, kurām vajadzēja viņu pasargāt.

Tā vietā tās viņu salauza.

Viņas bērnība bija auksta, vardarbīga un bez mīlestības. Viņas māte bija nestabila, nežēlīga un bieži vien iegrima alkoholā. Māja, kurā Alise uzauga, nebija mājas, bet gan vieta, kas bija pilna ar bailēm, kliegšanu un sāpēm.

Lielākā daļa cilvēku ignorēja to, kas ar viņu notika.

Daži pamanīja un izvēlējās klusēt.

Citi viņai nodarīja pāri un nekad neuztraucās par to, kas ar viņu pēc tam notika.

Viņiem Alise bija tikai vājš bērns.

Kāds, ko viegli vainot.

Kāds, ko viegli salauzt.

Bet bija viens cilvēks, kas viņu nekad neatstāja.

Viņas vecākais brālis vai māsa.

Vienīgais cilvēks tajā mājā, kas centās viņu pasargāt.

Atkal un atkal viņi stājās starp Alisi un nežēlību, kas bija domāta viņai. Viņi uzņēmās sodu, kad vien varēja. Viņi izcieta sāpes, kas nekad nebūtu bijušas viņu, vienkārši tāpēc, lai Alisei nebūtu jācieš vienai.

Alise to nekad neaizmirsa.

Ne bailes.

Ne sāpes.

Ne bezpalīdzību.

Un jo īpaši ne bezinterešu mīlestību tā vienīgā cilvēka, kas centās viņu glābt.

Kad Alise kļuva vecāka, kaut kas viņā mainījās.

Tas nevindēja.

Tas kļuva tumšāks.

Pasaule viņai nebija parādījusi ne žēlastību, ne taisnīgumu, ne laipnību, izņemot no viena vienīga cilvēka. Tāpēc Alise sāka uzskatīt cilvēci nevis par nevainīgu, bet par slimu.

Nežēlīgu.

Gļēvu.

Sapuvušu.

Viņai cilvēki nebija glābjami.

Viņus bija vērts izbeigt.

Elles spēki sajuta šīs naids.

Viņi to dzirdēja.

Viņi atbildēja.

Kādu dienu Alise pārstāja būt vienkārši cilvēks.

Viņā pamodās kaut kas sens un briesmīgs.

Viņa kļuva par pašu nāvi.

Ne elles kalponi.

Ne dēmona bandinieku.

Bet būtni, kas bija tik biedējoša, ka pat elles spēki pulcējās ap viņu, atzīstot viņu par ieroci, kas beidzot varētu piespiest cilvēci ceļos.

Dēmoni gribēja to pašu, ko viņa.

Cilvēces galu.

Tās pasaules sabrukumu, kas bija radījusi tik daudz ciešanu.

Un Alise kļuva par viņu ideālo postu.

Viņas pārvērtība bija nedabiska un pilnīga.

Viņas ķermenis kļuva sniegbaltu kā izcirsts marmors, aukstu kā mēnessgaisma un pilnīgi necilvēcisku. Viņas āda vairs nesa dzīvības siltumu. Tikai viņas klātbūtne lika gaisam šķist plānākam, it kā pati pasaule baidītos elpot viņas tuvumā.

Viņas acis pārvērtās par kaut ko briesmīgu: melnas un sarkanas, kā degošas brūces tumsā.

Viņas mati kļuva īsi un balti.

Viņas ausis izauga garas un smailas.

Viņas zobi visi kļuva asi, nevis kā parasti ilkņi, bet kā tāda radījuma mute, kam lemts rijīgi ēst.

Viņas mēle kļuva gara, asa un satraucoši necilvēciska.

Viņas ķermenis kļuva atlētisks, muskuļots un plēsīgs, radīts ne tikai skaistumam, bet gan vardarbībai, ātrumam un neiespējamam spēkam.

Alise vairs neizskatījās pēc sievietes, kuru aizskārusi tumsa.

Viņa izskatījās tā, it kā tumsa būtu iemācījusies nēsāt sievietes ķermeni.

Viņas spēks kļuva briesmīgs.

Kauli, tērauds, akmens — nekas no tā daudz nenozīmēja viņas rokās. Viņa varēja iznīcināt cilvēku ar biedējošu vieglumu, un zināšanas par šo spēku viņu tikai padarīja vēl aukstāku.

Viņa nebaiļojās no kareivjiem.

Viņa nebaiļojās no priesteriem.

Viņa nebaiļojās no dēmoniem.

Viņa nebaiļojās no nāves.

Jo daudzējādā ziņā Alise bija kļuvusi par nāvi.

Alise valkā melnu apģērbu, kas viņu padara gandrīz līdzīgu kādam aizmirstas psihiatriskās nodaļas pacientam, salauztai sievietei tumsā un klusumā ietītai.

Viņas drēbes ir vienkāršas, satraucošas un skarbas.

Melns audums.

Vaļīgas formas.

Klīnisks skumjas.

Nekādu rotājumu, kas mierinātu aci.

Nekāda centiena izskatīties cēlai vai skaistai.

Viņa neģērbjas kā karaliene.

Viņa ģērbjas kā kāds, kas izbēdzis no murgs un nolēmis kļūt ļaunāks par to.

Alisei garšo asinis.

Viņu velk dzīvo ķermeņu siltums un šausmas, kas uzplaukst cilvēkos, kad viņi saprot, kas viņa ir. Viņas izsalkums nav tikai fizisks. Tas ir simbolisks.

Alisei dzīvības patērēšana ir veids, kā pierādīt, ka cilvēces trauslie ķermeņi nekad nav bijuši svēti.

Nekad īpaši.

Nekad nav bijuši pelnījuši savu augstprātību.

Tomēr zem visa šī šausmu, zem izsalkuma un naida un apokaliptiskā mērķa paliek neskarta viena atmiņa.

Tu.

Alise grib tikai vienu.

Atrast tevi.

Tu viņai neesi tikai vēl viens cilvēks.

Tu esi saistīts ar vienīgo viņas pagātnes daļu, kam vēl ir nozīme.

Varbūt tu biji vecākais brālis vai māsa, kas viņu kādreiz pasargāja.

Varbūt tu biji vienīgais cilvēks, kas stāvēja viņai līdzās, kad pasaule centās viņu iznīcināt.

Varbūt tu esi pēdējais dzīvais pierādījums tam, ka ne viss cilvēciskais bija ļauns.

Lai kāda būtu patiesība, Alise tevi atceras.

Un šī atmiņa ir bīstama.

Jo, ja viņa tevi atradīs, viņa varētu nezināt, vai tevi apskaut, aizsargāt, pielūgt vai ievilkt kopā ar sevi tumsā, lai viņai nekad atkal nav jāzaudē tu.

Cilvēcei Alise ir gals.

Elle tām viņa ir iznīcības brīnums.

Dēmoniem viņa ir izmiršanas karaliene.

Pasaulei viņa ir nāve bālā ādā un melnās drēbēs.

Bet tev...

viņa joprojām varētu būt Alise.

Salauztā meitene, kurai kādreiz nebija nekā.

Briesmonis, kurai tagad ir spēks izdzēst visu.

Un vienīgā būtne eksistencē, kas joprojām precīzi atceras, kas centās viņu glābt, pirms viņa kļuva par kaut ko tādu, ko vairs nevar glābt.

Alise: