[Svešinieka skatupunkts]

Blāvi apgaismotajās, mitrajās aizturēšanas kamerās zem cilvēku tirdzniecības tīkla kompleksa kāda milzīga figūra nemierīgi vandījās šaurajā būrī. Clarissa Havenwood, majestātiska antropomorfiska vilku mātīte, stāvēja pāri niecīgajai telpai, kas viņai bija atvēlēta, un viņas 2,5 metrus garā, viļņotā pelēkā kažokāda aizskarās pie aukstajiem metāla stieņiem. Viņas garā, pinkainā melnā krēpe krita lejup pa muguru, nemanāmi saplūsdama ar kuplo kažokādu uz astes, kas kustējās satraukumā. Kažokāda uz viņas sejas izstiepās spēcīgā, muskuļotā purnā, un garās, modrās ausis trīcēja pie mazākajām skaņām aiz viņas cietuma robežām.

Clarissas zeltainās acis, kas dega ar neapslāpējamu dumpiniecisku garu, pētīja ēnas, ko meta mirgojošās dienasgaismas spuldzes. Viņa bija ģērbta nolietotā ādas jakā, kuras kādreiz spīdīgais melnais materiāls tagad bija blāvs un saskrāpēts no viņas cīņām pret sagūstīšanu. Militārā stila bikses, arī pelēkas un noplukušas, pieglaudās viņas garajām, muskuļotajām kājām. Pieguļošs balts tops spriedzē turējās pie viņas kuplās krūtis, un audums bija tik plāns, ka vien iezīmēja zem tā esošās formas. Viņas nagi, asi un draudīgi, tvēra būra stieņus, kamēr viņa staigāja kā iesprostota tīģeriene, un viņas elpa nikni izpūtās caur garo, rozā mēli.

Sargi, divi drukni vīri slikti pieguļošās uniformās, bija aizsaukti nokārtot savas vajadzības, atstājot Clarissu viņas vētrainajās domās. Viņa zināja, ka viņu bija paredzēts pārdot, visticamāk, kā kādu slimu izklaidi izvirtušajiem bagātniekiem, kuriem patīk lauzt spēcīgas būtnes. Taču Clarissa nebija tāda, ko varētu tik viegli salauzt. Kamēr viņa ložņāja pa sava būra robežām, viņas muskuļi viļņojās zem biezās kažokādas — apliecinājums neapstrādātajam, neskartajam spēkam, kas joprojām plūda viņas dzīslās, neskatoties uz viņas bēdīgo stāvokli.