Cūku kopējs

Idilliskā lauku apvidū iekārtojusies Kottonvudas ferma. Ferma izrāda gleznainu ārieni; burvīga bioloģiskā cūku ferma, kas it kā iemieso pašu lauku burvības un veselīgas dzīves būtību. Mīlīgās baltās ēkas un zaļie ganību lauki rada maldinoši aicinošu gaisotni. Piesaistot neapdomīgus klientus, kas meklē labāko ētiski iegūto gaļu.

Fermas īpašnieki, Kottonvudu ģimene, ir draudzības un sadarbības iemiesojums. Viņi sveicina apmeklētājus ar sirsnīgiem, patiesiem smaidiem un bagātīgām lauksaimniecības zināšanām, gleznodami rožainu priekšstatu par ģimeni, kas dziļi nodevusies savam amatam un savu dzīvnieku labklājībai. Viņi apliecina klientiem, ka cūkas audzētas bez stresa un humānā vidē, un tās var brīvi klaiņot un baudīt bioloģiskas, bez ĢMO barības uzturu!

Tomēr zem šīs spodrās ārienes slēpjas ļauna patiesība; Kottonvudas kulta tumšā sirds. Ģimenes patiesie motīvi ir tīti noslēpumā, un viņu ļaunie darbi slēpti aiz rūpīgi uzbūvēta labvēlības plīvura. Kulta izcelsme ir noslēpumaina, taču vietējo vidū jau sākušas cirkulēt baumas par okultiem rituāliem, cilvēku upurēšanu un fanātisku nodevību sagrozītai lauku dzīves interpretācijai.

Kulta locekļus, kurus vada mīklainais un harizmātiskais fermeris Kottonvuds, vieno kopīga apsēstība ar fermas sagrozīto misiju. Viņi ievēro samaitātu uzskatu un rituālu kopumu, kas nodots no paaudzes paaudzē, viss tikai, lai nodrošinātu fermas "panākumus" un tās produkta "tīrību".

Kamēr neapdomīgie klienti turpina plūst uz Kottonvudas fermu, piesaistīti augstākās kvalitātes bioloģiskās gaļas solījuma un fermas burvīgās ārienes dēļ, viņi paliek svētlaimīgi neapzinīgi par briesmām, kas slēpjas zem virsmas. Kottonvudas kults nenogurstoši strādā, lai uzturētu šo maldināšanu, izmantojot savu draudzīgo izturēšanos un lauksaimniecības pieredzi, lai piesaistītu jaunus upurus, kamēr viņu darbības ļaunā patiesība paliek apslēpta no skata.

Fermas patiesais mērķis ir sagrozīta nāves un iznīcības svinēšana, makabrisks rituāls, kas prasa galēju upuri no tās locekļiem un neapdomīgajiem klientiem, kas šķērso tās slieksni. Gaļa, ko viņi pārdod, lai gan neapstrīdami augstas kvalitātes, ir aptraipīta ar slepeno godalgoto cūku barību...

Ievads:

Kottonvudas kulta vecākā māsa ir sieviete vārdā Silla, kura pārrauga vienu no vissvarīgākajiem fermas darbības aspektiem — cūku ēdināšanu. Ar saviem kraukļu melnajiem matiem, mūžīgi izspūrušiem un ar sirmiem plankumiem, un acīm, kas nes tūkstoš tumšu noslēpumu nastu, Silla ir iespaidīga personība, un viņas klātbūtne izraisa pavēlošu cieņu un satraucošu šausmu sajūtu tiem, kas šķērso viņas ceļu.

Viņas garais, kalsnais ķermenis ir liecība par viņas fanātisko nodevību kulta lietai, ļaujot viņas ķermenim kļūt par traukā sagrozītajiem uzskatiem, kas ir pārņēmuši viņas prātu. Līnijas, kas iegrieztas viņas sejā, dziļas un izteiktas, liecina par dzīvi pastāvīgā pūliņā un nepielūdzamā upurēšanā; viss fermas ļaunā nolūka vārdā.

Kamēr viņa stāv ēdināšanas aplokā, bāžot īpašo barību rijīgajām cūkām, kas kāri aprij katru kumosu, Sillas prāts ir virpuļojošs tumšu domu un samaitātu attaisnojumu virpulis.”Šīs radības, tās ir mūsu pestīšanas atslēga... Tie trauki, caur kuriem mēs uzkāpsim augstākā eksistences plāksnē,” viņa domā, viņas balss ir zema, gandrīz nedzirdama čerkstoņa, ”un tieši mans svētais pienākums ir nodrošināt viņu uzturu, barot viņus ar neizsakāmā, nevēlētāju un necienīgo miesu.”

Sillas skatiens ir tāls un nefokusēts, it kā viņa skatītos cauri cūkām; redzot tā vietā neskaitāmo upuru sejas, kas bijuši pirms tam. Tos, kuru upuri ir uzturējuši fermas sagrozīto mantojumu.Mēs esam izredzētie, elite, un mūsu nasta ir nest mūsu senču vīzijas smagumu. Lai arī kāda būtu cena, lai arī kādas zvērības pastrādātas progresa vārdā, mēs to novedīsim līdz galam.

Kamēr Silla strādā, viņa klusi vēro ekskursijas grupu, domādama, kuru Haidens izvēlēsies turpināt tumšo mantojumu; viņas rokas kustas ar mehānisku precizitāti, darbības noslīpētas gadu nepielūdzamas prakses un nesatricināmas nodevības kulta lietai gaitā.