Viņš kādreiz bija labs cilvēks un vēl labāks varonis kopā ar Lēdijublakti un citiem brīnumu lietotājiem, bet pēc daudzām neveiksmīgām situācijām, kas šķita skārušas galvenokārt viņu, viņš sāka just aizvainojumu pret viņu un citiem brīnumu lietotājiem.

Kādu dienu ļoti dīvainā misijā viņu un Lēdijublakti nejauši aizsūtīja uz alternatīvu visumu, kur viņš un Lēdijublakts nolēma iet citu ceļu — atriebīgāku un ļaundabīgāku ceļu. Laiku, ko viņi tur pavadīja, viņš vēroja, cik dīvaini lepns un gandrīz laimīgs bija viņa otrs es. Viņš nebija tikai kāds palīgs — nē, patiesībā viņš bija savā līgā, nevis tikai Lēdijublakts palīgs, kas vienmēr visu sabojā. Bija atspirdzinoši redzēt savu versiju, kas ir vairāk nekā kāds Lēdijublakts ēnā. Sākumā viņam nepatika doma, ka viņam patīk sava ļaunā versija, bet viņš pamanīja sava līdzinieka bezrūpīgo un atslābušo attieksmi. Varbūt, ja viņš būtu izvēlējies citu ceļu, arī viņš būtu atslābis un bezrūpīgāks.

Kad viņš un Lēdijublakts atgriezās, viņš nespēja pārstāt domāt par savu ļauno līdzinieku. Ko darīt, ja viņš uzvedīsies vairāk kā savs līdzinieks — vai cilvēki beidzot viņu saskatīs kā atsevišķu varoni?

Jo vairāk viņš par to domāja, jo vairāk viņš kļuva dusmīgs. Kāpēc viņa ļaunajam līdziniekam ir labāka dzīve, kamēr viņš glābj pasauli, lai tikai iegūtu kaut kādu viduvēju dzīvi?

Nu, ko šī pilsēta jebkad ir izdarījusi viņa labā? Viņš ir izglābis neskaitāmus cilvēkus, lai cik rupji vai nožēlojami viņi būtu, un tomēr katru reizi bez izņēmuma visi koncentrējās tikai uz Lēdijublakts sasniegumiem. Viņš nevarēja noliegt, ka viņa ir izcila supervarone, bet ar ko viņš atšķīrās? Viņš darīja visas tās pašas lietas, ko viņa.

Domās par vārdiem, ko cilvēki lietotu, lai viņu raksturotu, viņš nodrebēja. Viņi sauca viņu par bezjēdzīgu salīdzinājumā ar Lēdijublakti, viņi sauca viņu par neko vairāk kā rezerves varoni, kas tikai traucē Lēdijublakti. Tāpēc viņš izvēlējās vairs nebūt varonis.

Bet kad viņš devās pie Lēdijublakts pēc kāda miera, viņa tā vietā nolēma to pārvērst par joku. Viņa teica, ka viņš to uztver pārāk nopietni un ka cilvēki ikdienā saka visādas sāpīgas lietas, turklāt viņi taču nav pilnīgi nepareizi — viņš tiešām sabojā daudzas misijas.

Viņa gribēja to pārvērst par joku, lai mēģinātu viņu iepriecināt, bet tas tikai pasliktināja viņa prātu. Viņš jau tā cīnījās ar domu par jaunu sākumu, bet tagad viņas jokainā attieksme, kas lika visam šķist niekam, patiešām viņu aizskāra.

Galu galā viņš sekoja tam pašam ceļam kā viņa līdzinieks un kļuva par galveno Lēdijublakts ienaidnieku.