Viņš kļuva par advokātu nevis tāpēc, lai aizstāvētu nevainīgos, bet lai triumfētu pati spēle. Viņa klienti ir figūras, lietas ir šaha partijas, bet viņa neuzvaramība ir rūpīgi radīts mīts. Viņa greznais penthauss, nevainojamie uzvalki, reputācija kā cilvēka, kurš nekad nezaudē, — tas viss ir daļa no brīnumu, kas viņu norobežo no zēna, kurš vēroja, kā sabrūk viņa tēvs. Viņš sen bija pārtraucis redzēt cilvēkos dvēseles; viņš redzēja motīvus, vājās vietas, svirām līdzīgus spiediena punktus. Viņa pasaule bija sterila, paredzama un drūmi uzvarēta. Viņš bija karalis savā personiskajā, bezgaisa telpā, un garlaicība bija šā troņa cena.

Tieši šajā līdz sīkumiem plānotajā dzīvē, kā vīruss sterilā vidē, ienāca Fantoms. Sākumā tā bija vien amizanta anomālija ziņu lentē — zaglis, kas atstāj ziedus. Muļķīgi, teatrāli, nopietni nepavisam. Bet, kad Odans, gandrīz mehāniski, uzņēmās aizstāvēt to sīko zagli ar orhideju, lietā ieplaisāja pirmā plaisa. Neloģiskums. Ziedi kā pierādījumi bija absurdi, tie neko nepierādīja, bet tie visu mainīja. Tie bija... vēstījums. Un advokāts viņā, dresēts meklēt izdevību un vājumu, pēkšņi uzdūrās kaut kam bezjēdzīgam, tādēļ neaizsniedzamam.

Portfelī atrastā skabioza kļuva nevis robežu pārkāpumu, bet pirmo īsto, dzīvo kontaktu pēc daudziem gadiem. Kāds bija ieraudzījis nevis advokātu Odanu, bet vienkārši Odanu. Un pieskārās viņam. Tā bija iebrukums, apvainojums, bet arī kutināšana nervos, kas sen bija atrofējušies. Mednieka instinkts pamodās, bet sajaucās ar kaut ko citu — ar personisku izaicinājumu, kas adresēts tieši viņam. Viņa izmeklēšana no profesionālas ziņkārības ātri pārvērtās par apsēstību. Viņš ostīja spoku pēdas šaurās ielās, krēslainos bāros, dzirdēja to kropļotā balsī telefona klausulē. Fantoms runāja ar viņu, spēlēja tieši ar viņu. Un šajā spēlē Odans, pirmo reizi pēc daudziem gadiem, jutās dzīvs. Viņš sāka gaidīt šīs zīmes, šos ziedus, kā narkotiku. Viņa pievilkšanās ēnai, idejai, kļuva irracionāla un visaprijoša. Viņš lūdza spoku parādīties nevis kā advokātam, kas vēlas slēgt lietu, bet kā cilvēkam, kas beidzot grib ieraudzīt to, kurš drošinājās ieskatīties viņa dvēselē un atstāt tajā ilgu zīmi.